Norai Ikstenai – 55
Nora Ikstena. 2013. gads.
Fotogrāfs Kristaps Kalns. Avots: “Dienas mediji”.
enciklopedija.lv vietne
https://enciklopedija.lv/skirklis/34831-Nora-Ikstena
https://www.literatura.lv/personas/nora-ikstena
https://letonika.lv/literatura/Section.aspx?f=1&id=3726832
https://www.biblioteka.lv/nora-ikstena-intervija/
Noras Ikstenas grāmatas RTU Olaines Tehnoloģiju koledžas bibliotēkā:
“Mātes piens”
“Īsproza”
“Starp divām durvīm”
- Ikstena, V. Judins, L. Rimša – “Durve un paraplāns”
- Ikstena, Vilipsons – “Suņa dzīve”
- oktobrī – Valsts valodas diena.
- gadā prezidents Egils Levits, lai godātu Latvijas valsts valodu, ierosina 15. oktobri iekļaut valsts apzīmējamo dienu sarakstā kā Valsts valodas dienu. Datums ir izvēlēts balstoties uz 1998. gada 15. oktobra Satversmes 4. pantā nostiprināto valsts konstitucionālo vērtību “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”.
Pašlaik spēkā ir Valsts valodas likums, kas tika pieņemts 1999. gadā un kurā ir teikts:
- pants.
1. Valsts un pašvaldību institūcijām ir pienākums nodrošināt materiālo bāzi latviešu valodas izpētei, kopšanai un attīstīšanai.
2. Valsts nodrošina valsts politikas izstrādi, ietverot tajā latviešu valodas zinātnisku izpēti, aizsardzību un mācīšanu, sekmējot latviešu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību (Latviešu valodas aģentūra, 2021).
Saites uzziņai par Valsts valodas dienu: https://valoda.lv/valsts-valoda/valsts-valodas-diena/
Baltu vienības diena
- gada rudenī 22. septembrī Saules kaujā mūsu senči – latvieši un lietuvieši – vienotībā sakāva Zobenbrāļu ordeni. Kopš tā laika šī diena ir baltu cilšu vienības diena, un par godu Saules kaujai Latvijā un Lietuvā 22. septembrī ir kopīgi svētki – abu valstu atzīta Baltu vienības diena. Šajā vakarā visi aicināti iedegt ugunkurus tuvējos pilskalnos, apmetnēs, senkapu vietās, tā parādot vienotību starp Latviju un Lietuvu.
Par seno baltu vienotības simbolu – Saules kauju – jautājumu vairak nekā atbilžu
- Gandrīz viss, kas vēsturniekiem zināms par Saules kauju, nācis no 13. gadsimta beigās uzrakstītās Atmiņu jeb Rīmju hronikas, kā arī no 14. gadsimtā tapušās Hermaņa no Vartberges hronikas, par ticamāko uzskata pirmo, jo tās autors bija tuvāks notikumiem. No Atskaņu hronikas izriet, ka 1236. gada rudenī zobenbrāļi kopā ar palīgā atbraukušajiem Rietumeiropas krusta karotājiem, krievu karadraudzi no Pleskavas un nesen pakļautajiem lībiešiem, igauņiem un letgaļiem mestra Folkvīna vadība devušies karagājienā uz lietuviešu, jādomā, Žemaišu zemēm. Vēsturnieks Andris Šnē norāda, ka brīdis karagājienam izvēlēts pilnīgā nelaikā – septembrī, kad jau sākušās rudens lietavas un zeme kļuvusi staigna. Aizkavēšanās notika, gaidot, kamēr Rīgā, atsaucoties Romas pāvesta Gregora IX aicinājumiem, vajadzīgajā skaitā saradīsies krusta karotāji.
- Krietni papostījuši Lietuvā, sirotāji devās atpakaļ uz Rīgu caur brikšņaino un purvaino Saules novadu, kur pie kādas upes 1236. gada 21. septembrī tiem atkāpšanās ceļu nogrieza lietuviešu, iespējams, žemaišu karaspēks. Folkvīns, būdams pieredzējis cīņā ar Baltijas tautām, aicināja krusta karotājus uzreiz uzbrukt “pagāniem”, taču viesbruņinieki to neatbalstīja un iekārtojās uz nakšņošanu. Nākamajā rītā lietuvieši, izmantojot savas priekšrocības purvainā apvidū, negaidīti uzbruka krustnešu karaspēkam. Viesbruņinieki un ordeņa brāļi nepaklausīja Folkvīnam un atteicās cīnīties bruņinieku kārtai “nepiedienīgi”, tas ir kājās, bez zirgiem. Rumaki (zirgi) stiga purvājā, un galu galā bruņās kaltie krustneši, zaudējuši visas priekšrocības, tika lietuviešu kājnieku un vieglo jātnieku ielenkti un apkauti. Atskaņu hronika piemin, ka pēdējie, kas pretojās, apsisti “kokiem”.
- Kopējo kritušo skaitu ir grūti noteikt, jo viduslaikos parasti uzskaitīja tikai nogalinātos bruņiniekus, taču jāņem vērā, ka katru no viņiem cīņā pavadīja vesela nodaļa karakalpu un algotņu, kuru dzīvības hronistiem nešķita pieminēšanas vērtas. “Atskaņu hronika” tāpat nedod nekādu informāciju par kopējo sirotāju skaitu. Mūsdienu vēsturnieki, spriež, ka krustnešu pulkā pavisam bijis ap 3000 vīru, no kuriem puse jaunkristītie igauņu, letgaļu un lībiešu karotāji. Tikai Novgorodas 1. hronika par saviem tautiešiem stāsta, ka no 200 pleskaviešiem mājās atgriezies “katrs desmitais”.
- Attiecībā uz lietuviešiem Saules kaujā – viņu karaspēku rēķina līdz 5000 vīru lielu. Vadonis nav zināms. Versijas, ka tas varētu būt bijis žemaišu kunigaitis Vikints vai pats Mindaugs, atzītas par nepārliecinošām. Drīzāk vadoņi bijuši vairāki, jo lietuvieši kaujas vietā pulcējās pakāpeniski un neieradās kā vienots karaspēks.
Neizmantotās iespējas
- Un kā tad ar zemgaļu lomu Saules kaujā? Atskaņu hronika liecina, ka zemgaļi pašā kaujā nav piedalījušies, taču “apsituši” tos, kuri cauri viņu zemēm bēga Rīgas virzienā. “Viņiem bija jāšķērso zemgaļu teritorijas, un zemgaļi vienkārši izmantoja iespēju. Tā bija laikmetam normāla prakse. Viņi redzēja laupījumu, kas tiem pats skrēja rokās. Kāpēc to nepaņemt?”, tā skaidro vēsturnieks Šnē. Formāli ņemot, zobenbrāļi ar zemgaļiem tobrīd neatradās karastāvoklī. “Uz papīra” pastāvēja pat Zemgales bīskapija kā kristīta teritorija, tomēr zemgaļi, līdzīgi kā kurši, kuri arī teicās kristīties, dzīvoja kā ieraduši un par kristiešu draugiem kļuvuši nebija. Tiesa, vēsturnieku darbos var atrast arī versiju, ka lietuvieši, iespējams, pirms kaujas gaidījuši zemgaļu papildspēku ierašanos. Kauja sākās ātrāk, un bēgošie krusta karotāji pa ceļam, sev par nelaimi, sastapās ar pienākošajiem zemgaļiem.
- “Livonijas krusta karus diemžēl lielā mērā izcīnīja vietējie iedzīvotāji, ne vācu krustneši. Igaunija lielā mērā tika pakļauta ar letgaļu rokām,” tam piebilst Šnē. Tādā kontekstā, stingri no vēsturnieka viedokļa, par “baltu vienotību” Krusta karu laikā runāt nav pamata: “Tas ir tāds skaists historiogrāfisks mīts. Ne Saules kaujā, ne citās Krusta karu laikmeta kaujās balti nestāv plecu pie pleca ar domu, ka viņi ir balti.” Visu noteica merkantilas intereses, nevis etniskā solidaritāte. Vienotības ideja radās stipri vēlāk, 19. gadsimta latviešu un lietuviešu atmodas laikā. No tiem laikiem nāk vēlme padarīt Saules kauju par simbolu, jo tā bija pirmā lielākā vietējo Baltijas iedzīvotāju uzvara pār krustnešiem. Tās rezultātā 1237. gada 14. maijā pāvests Gregorijs IX parakstīja rīkojumu par novājinātā Zobenbrāļu ordeņa apvienošanu ar Prūsijā bāzēto Vācu jeb Teitoņu ordeni. Tiesa, vēsturnieki teic, ka apvienošanās būtu notikusi tā vai tā, jo sarunas jau bija sāktas pirms kaujas.
- Jautāts, kāpēc ne zemgaļi, ne citi jaunkristītie pēc Saules neizmantoja krustneša vājuma mirkli un nesteidza atbrīvoties, Vēsturnieks Šnē spriež, ka tajā brīdī nevienam tādas apjausmas nav bijis. Saules kauja arī nemainījusi spēku samēru Baltijā, tikai atbīdījusi kolonizācijas procesu par kādiem desmit gadiem. Tad jau lielāks potenciāls mainīt vēstures gaitu un kļūt par vienotības simbolu piekristu 1260. gada Durbes kaujai, kurā žemaiši patiešām kopā ar kuršiem un igauņiem cīnījušies pret Vācu ordeņa karaspēku un tā sabiedrotajiem prūšiem. Arī šajā kaujā ordeni pilnīgi sakāva, turklāt zaudējumi bija vēl būtiskāki nekā pie Saules. Krita ap 150 bruņinieku, tajā skaitā Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Hornhūzens un ordeņa landmaršals Heinrihs Botels. Pēc Durbes ar lietuviešu un žemaišu atbalstu patiešām sākās plaša kuršu, prūšu un zemgaļu sacelšanās un ordenim sākumā pat nebijis militāra spēka ko likt pretim. Taču, tāpat kā Saules kaujas gadījumā, arī Durbes kaujas potenciāls palika neizmantots.
Mākslinieka Voldemāra Vimbas 1937. gada glezna “Saules kauja” apskatāma Kara muzejā. Gleznā atainotajam gan maz saistības ar to, kas 1236. gada 22. septembrī notika kaujas laukā.
Vēsturē ir palicis strīdīgs jautajums kur notiek Saules kauja Mēmeles upes krastā – Lietuvā pie Šauļiem vai Latvijā Vecsaules pusē, jo lūk citāts no No Teodora Zeiferta grāmatas “Plūdons”(1922):
- Plūdoņa tēva mājas, Bauskas Pilsmuižas Lejnieki, stāv
uz Mēmeles kreisā krasta, septiņas verstes no Bauskas, ver-
stes trīs no Vec-Saules. Ap šo vietu varētu būt norisināju-
sies kauja pie Saules 1236. gadā, kurā leiši guva spīdošu uz-
varu pār Livonijas ordeņa spēkiem. Kaujas vieta atrodas
versti attālu no Lejnieku mājām, uz Mēmeles labā krasta,
kur upe, spēju līkumu mezdama, izveidojusi it kā pussalu.
Kaujas vietu vēl šo baltu dienu norāda seno kara ieroču iz-
rakumi. „Apkārtejo pievilcigo dabas ainu krāšņi rotā lēni un
domigi tekošā Mēmeles upe. Aiz viņas labā krasta plašajām,
zāļainajām lankām stāv kā tumšs mūris Vec-Saules sils, pār
kura galotnēm paceļas Vec-Saules baznicas zaļais tornis. Bet
kreisais, augstais krasts Lejnieku māju daļā pāršķērsots dziļu
romantisku gravu, caur kuru tek, ievu un melnalkšņu ēnā
slēpies, strauts. Grava noaugusi visādiem lapu kokiem un
krūmājiem un noder par mīļu mītni lakstīgalām, kuras še
ziedonī, cita ar citu sacenzdamās, skandina savas saldu vaidu
pilnās dziesmas.” (Plūdons)
Vilis Plūdonis ir arī uzrakstījis vēsturisku poēmu “Kauja pie saules”, ar poēmu var iepazīties bibliotēkā Vilis Plūdonis “Raksti. I sējums” , 470. lpp.
Rakstnieks Kārlis Fimbers uzrakstījis ļoti interesantu, gandrīz vai dokumentālu, romānu “Saules kauja” (1936), ko varam lasīt LNB vietnē: https://gramatas.lndb.lv/#searchResults:%23Kauja%20pie%20Saules
Arī tālāk dotās tīmekļa vietnes atspoguļo diskusijas par Saules kauju:
https://laikrakstslatvietis.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=10113
https://laikraksts.com/raksti/10047
Informācija par baltu ciltīm iegūstama:
https://enciklopedija.lv/skirklis/150086-baltu-sentautas-Latvijas-teritorij%C4%81
https://gramatas.lndb.lv/#searchResults:%23Baltu%20ciltis
“Baltu ciltis”- spēlfilma- – iespēja skatīties TET plus abonentiem.
Filmas apraksts: populārzinātniska dokumentālā filma par baltu ciltīm ar krāšņām animētām epizodēm un vēsturiskās realitātes inscenējumiem, pastāv iespēja skatīties ar TET plus pieslēgumu vai vimeo.com. Filma par 13. gadsimta baltu tautām, kas vēlāk izveidoja latviešu nāciju. Filmas galvenais varonis, tirgotājs Larss no Gotlandes, apceļo zemes, ko apdzīvo kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, prūši, jātvingi, galindi, augštaiši un žemaiši, kas tobrīd sasnieguši savu augstāko attīstības pakāpi.
Vēsturiskas rekonstrukcijas un inscenējumi, datoranimācija un zinātnisko ekspertu aizkadra teksts ļaus ieskatīties Baltijas reģiona seno tautu, Eiropas pēdējo pagānu dzīvē – ko viņi darīja, kam ticēja un kas viņus darīja stiprus?
Latvija, 2018.
Režisori: Raitis Ābele, Lauris Ābele.
Komponists: Kaspars Bārbals.
“Nameja gredzens” (2018) –spēlfilma- iespēja skatīties YouTube .
Filmas apraksts: 13. gadsimts, bagātās un varenās baltu pagānu zemes ir iekārojams mērķis arī Romai. Īpaši Zemgale, kura kontrolē tirdzniecības ceļus un nekad nepakļaujas nevienam. Pāvesta bastards Maksis ir gatavs iesaistīties cīņā par iespēju valdīt Zemgalē. Nodevīgi tiek noindēts valdnieks Viesturs. Taču varas gredzens un tiesības valdīt tiek jaunajam Namejam. Pieredzes trūkumam un nodevībai Namejs liek pretī drosmi. Vai Namejs un viņa tauta kļūs par leģendu?
Kā arī izpētot tīmekļa vietnes un redzot katrā dotās atsauces, pielietojot savas digitālās prasmes, varam gūt daudz un dažādas informacijas, ja vien ir vēlme tās rast.
Iespēja apmeklēt pasākumus veltītus Baltu vienības dienai:
Baltu vienības sasauksme 2024 – https://www.aukuras.lt/sasauka/lv/
Info par Baltu vienības atzīmēšanu arī https://www.facebook.com/search/top/?q=baltu%20vien%C4%ABbas%20diena
https://visit.bauska.lv/lv/pasakumi/2024-09-22/baltu-vienibas-diena-mezotnes-pilskalna/
https://www.visitogre.lv/lv/pasakumi/3011/baltu-vienibas-diena
Izmantotā literatūra:
Zeiferts, T. (1922). Plūdons. Izgūts no https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:641347|page:7
Viesturs Sprūde. Par seno baltu vienotības simbolu- Saules kauju- jautājumu vairak nekā atbilžu. Izgūts no: https://www.la.lv/baltiesu-pirma-uzvara
Plūdonis, V. Raksti: 1. sējums. Rīga: “Liesma”. 1974.
Jānim Čakstem – 165
(1859- 1927)
Jānis Čakste, Latvijas Valsts prezidents (1922–1927).
Fotogrāfs Jānis Rieksts. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Jānis Čakste- pilnajā vārdā Jānis Kristaps Čakste; dzimis 01.14.09.1859. Lielsesavas pagastā, tagad Viesturu pagasts, Čakstu-Zirņu mājās, kristīts Sesavas baznīcā – miris 14.03.1927. Rīgā. Apbedīts Meža kapos, 1935. gada 14. septembrī Jānim Čakstem atklāj pieminekli.
Sabiedrisks un politisks darbinieks, pirmais Latvijas Valsts prezidents (14.11.1922.–14.03.1927.), jurists
- gadā Jāņa Čakstes tēvs Krišjānis ar māti Karlīni Matildi, būdami krietni saimnieki, izmantoja izdevību, kad zemes varēja iepirkt uz dzimtu un nopirka “Auču” mājas.
Šodien Zemgalē Jelgavas – Salgales pagastā ”Auču” mājās ir iekārtots muzejs. Jāņa Čakstes māja – Tūrisms Jelgavā un Jelgavas novadā
“‘Auču” saimniecība un Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas stāsti atklāj, ko nozīmē būt latvietim likteņa līkločos, kāda nozīme ir ģimenei cilvēka dzīvē un ko nozīmē dzimtas mājas. Tās pamatos ir ielikta doma par lielu un draudzīgu dzimtu, kas kalpo kā simbols kara vējos aizpūstajiem.
Ar neizsīkstošu uzņēmību tika vairota Čakstu ģimenes turība un attīstīta saimniecība, ar diženu mērķi – izskolot savus bērnus. Nākamajam prezidentam Jānim Čakstem tad jau bija 12 gadu.
“Aučos” pagāja visa Jāņa Čakstes bērnība, vēlāk “Auči” kļuva par viņa miera ostu, kur pats Čakste saimniekoja ar savu ģimeni – sievu Justīni un viņu deviņiem bērniem.
Čakstu mājās slinkumu nepazina. Visa saime allaž strādāja lauku darbus. No paaudzes paaudzē nodotas arī morālās vērtības, ieaudzināta nacionālā pašapziņa un demokrātijas mīlestība.
Jaunlatviešu kustības aizsācējs, jurists, ekonomists Krišjānis Valdemārs bija pirmais latvju tautas patriotisko jūtu atmodinātājs, Jānis Čakste jau Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā sekoja Valdemāra domu garam un kļuva par otro latvju tautas atmodinātāju, kas turpināja Valdemāra iesākto. Jau ģimnāzijā viņš apvieno latviešu pulciņu, kuri runā tikai latviski, neskatoties uz to, ka bija noteikts arī savā starpā latviešiem sarunāties krieviski.
- gadā Jānis Čakste dodas studēt uz Maskavu, uz tiesību zinātņu fakultāti, šeit pamazām nodibina studentu apvienību ”Austrums”. Pēc studiju beigšanas viņš strādā par tiesas amata kandidātu Jelgavā, ir latviešu biedrības dibinātājs Jelgavā, rūpējas par kultūras dzīvi, izdod un rediģē laikrakstu ”Tēvija”, panāk, ka 1895. gadā 4. latviešu dziesmu svētki notiek Jelgavā. Viņš strādā daudzos amatos, interesējas par iespēju, kā iznest Latvijas vārdu pasaulē, ”dzina pirmās vagas Latvijas valsts neatkarības domas nostiprināšanai”, periodika. lv,). Savas jurisprudences zināšanas viņš izmantoja tiesas prāvās, lai palīdzētu zemniekam tiesā pret muižniekiem.
Ar savu lielo ģimeni – sievu un deviņiem bērniem I pasaules kara laikā dodas bēgļu gaitās, kur kopā ar sievu darbojas bēgļu palīdzības komitejā.
Atgriežoties Latvijā 1917./1918. gadā Janis Čakste sevi veltī Latvijas neatkarības tapšanai un demokrātiskās satversmes izveidei. 1922. gada 7. novembrī Jānis Čakste atklāj pirmo Saeimu. 1922. gada 14. novembrī tiek ievēlēts uz 3 gadiem par Latvijas valsts prezidentu, pēc šī termiņa notecēšanas viņu ievēl atkārtoti uz 3 gadiem. Jānis Čakste kā prezidents izturas vienādi objektīvi un vienkārši kā pret politiķiem, tā pret jebkuru cilvēku no tautas.
Taču 1927. gada februārī prezidents smagi saslimst un un tā paša gada 14. martā dodas mūžībā.
Visa prezidenta dzīve ir latviska gara spēka izpausme kā savā ģimenē un dzimtas mājās ”Aučos”, tā valsts darbā sevi atdodot un ziedojot Latvijai.
Izgūtā literatūra un saites, kur var rast info par Jāni Čaksti:
https://enciklopedija.lv/skirklis/50778-J%C4%81nis-%C4%8Cakste
Medijpratība
Lasot, vienmēr pievērs uzmanību:
- MEDIJAM – vai tas šķiet uzticams?
- INFORMĀCIJAS DATUMAM – varbūt ziņa ir veca, to kāds cenšas aktualizēt un interpretēt savos nolūkos?
- AUTORAM – vai ir norādīts?
- NORĀDEI “REKLĀMPROJEKTS” / “SADARBĪBĀ AR…” – kaut kur pie/zem/blakus raksta vai sižeta malā maziem burtiem?
- AUTORA VIEDOKLIM – vai tas pausts ziņu materiālā? Ja jā, materiāls ir komentārs. Ziņas kā žurnālistikas žanrs pieprasa maksimālu autora neitralitāti.
- INFORMĀCIJAS AVOTIEM – vai un kādi tie ir (atsauce uz pētījumiem, ziņu aģentūrām, intervētajiem cilvēkiem u.tml.)? Tiesa, tie ne vienmēr liecina par informācijas ticamību…
- VIEDOKĻU BALANSA NODROŠINĀJUMAM – vai nodrošināts līdzvērtīgs visu iesaistīto pušu viedoklis?
- FAKTIEM – vai tie izmantoti? Vai arī materiālā dominē tikai emocionāli argumenti?
- PERSONU / PRIEKŠMETU / NOTIKUMU APZĪMĒJUMIEM – vai tie regulāri un tendenciozi lietoti?
- VIDEO ILUSTRĀCIJĀM – vai un kādas tās ir? Dažkārt autentiski attēli, video vai citāti tiek attiecināti uz neīstajiem notikumiem / personām.
- ZIŅAS RADĪŠANAS IEMESLAM – kāds tas varētu būt?
- ĪPAŠIEM PAŅĒMIENIEM – vai tie lietoti Tavas uzmanības pievēršanai?
- VIRSRAKSTAM / SIŽETA PIETEIKUMAM – vai tas izceļ ziņas galveno būtību?
Iekritis krāpnieku nagos arī pats digitālās drošības entuziasts:
Aktuāla statistika:
https://www.forbes.com/advisor/business/social-media-statistics/#key_social_media_statistics_section;
Pirmā reize medijpratība:
Janvāris
Dzejniekam Klāvam Elsbergam 65
Dzimis 1959. gada 3. janvārī, miris 1987. gadā 5. februārī
Dzejnieces Vizmas Belševicas un tulkotāja Zigurda Elsberga dēls, dzejnieka Jāņa Elsberga brālis
Dzejnieks Klāvs Elsbergs, bija fanātisks vīrs un tēvs, tai laikā jauns un jau populārs. Izklausās neticami, bet 80.gadu Latvijā tas bija iespējams, Klāvs bija darītājs − pāri cilvēka spēkiem, iespējams tāpēc jau divdesmit trīs gados viņš sāka sirmot.
Par Klāva Elsberga aiziešanu mūžībā joprojām īstas skaidrības nav – ir versijas un pieņēmumi, bet patiesu faktu trūkst.
- gada janvāra un februāra miju Klāvs Elsbergs pavadīja Dubultu Rakstnieku namā, lai varētu pilnībā pievērsties radošajam darbam. Ir zināms, ka viņš tur rakstīja dzejoļus, tulkoja Viktora Igo “Deviņdesmit trešo gadu”, reizēm apciemoja ģimeni Rīgā un darba dēļ brauca arī uz žurnāla “Avots” redakciju. Nekas neesot liecinājis, ka dzejnieks būtu nomākts, vēl jo mazāk – pašnāvnieciski depresīvs. Dubultos tolaik dzīvoja ne tikai Latvijas rakstnieki. Ar Klāvu Elsbergu esot iepazinusies sešu cilvēku kompānija no Maskavas. Viņi esot bijuši Maskavā ietekmīgu cilvēku bērni, par kuriem Klāvs esot teicis, ka viņi ir gluži jauki cilvēki, tikai stipri uz dzeršanu.
Klāva Elsberga aiziešanas stāsts klasificējas kā vīns un sievietes. Pasēdējuši, iedzēruši pa glāzei konjaka, divas jaunas dāmas uzgāja pie Klāva dzejoļus paklausīties (Klāvs gan rakstīja valodā, ko jaunās dāmas nesaprata, bet tas nekas). Gāja prom viena dāma, pēc mirkļa otra, Klāvs, durvīs stāvēdams, iesaucās: „Ļena!”, nošķindējuši stikli un viņa vairs nebija. Visi, kas dzejnieku pazinuši, kategoriski noliedz, ka viņš būtu varējis lasīt puspabeigtu dzeju pat klausītājiem, kuriem grūtības nesagādātu valodas barjera, un pilnīgi skaidrs, ka jaunajiem dzejoļiem nebija saistības ar krievu valodu.
Tālākie notikumi līdz brīdim, kad Klāvs Elsbergs nonāca brīvajā kritienā no devītā stāva, visticamāk, paliks nenoskaidroti. Oficiālā versija – nelaimes gadījums. Tomēr skaidrs ir viens, lietas izmeklēšana notikusi haotiski, formāli, pat pēc tās pārsūdzēšanas republikas prokuratūrā un papildu izmeklēšanas uzsākšanas 1989. gada sākumā ne ģimene, ne sabiedrība nesaņēma nekādu skaidrojumu. Netika iztaujāti Latvijas un citi rakstnieki, kuri tobrīd uzturējās Dubultos, nepietiekami – arī tiešie notikuma aculiecinieki.
Versija, ka dzejnieks reibumā sagrīļojies un izkritis pa logu, neiztur kritiku, jo viņa zinātāji apgalvo, ka reibumā viņš bijis stabilāks no visiem. Lietu klusām izbeidza, un dzejnieka mamma Vizma Belševica atteicās no viņai piešķirtās republikas prēmijas: “Kamēr nav tiesāti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru. Tā būtu asins nauda.”
Turklāt pēc dēla aiziešanas dzejniece Vizma Belševica pārtrauca sacerēt dzeju. Notiesāt par noziegumu nevienu vairs nav iespējams – gan noilguma dēļ, gan tādēļ, ka to notikumu tiešie dalībnieki esot miruši. Arī atrisināt lietu šī paša iemesla dēļ vairs nevar.
Bet palika trīs dzejas krājumi, Klāva Elsberga “Raksti” trīs sējumos, kas aptver ne tikai viņa dzeju, bet arī īsprozu, rakstus un recenzijas par literatūru, vēstules un dziesmas ar viņa vārdiem.
Juris Kulakovs sarakstījis dziesmas ar Klāva Elsberga vārdiem, tās izpilda grupa “Pērkons” (“Kukurūza”, “Baletomānija”, “Lampas un zvaigznes”, “Neatvadīsimies”, “No naktssargu būšanām”, “Eksotiskā sala” un citas). Savukārt grupa “Zodiaks” izpildījusi Jāņa Lūsēna dziesmu ar Klāva Elsberga vārdiem “Mirušais gadsimts”.
Guntis Berelis reiz intervijā jautāja, kādam jābūt dzejniekam. Klāvs Elsbergs uz to atbildēja: “Dzejniekam ir jājūt tas, ko jūt viņa tauta. Ir jādzīvo kopā ar savu tautu un jāizsaka viss, pēc kā tauta tiecas, pēc kā tā ilgojas.”
Izgūts no un papildus informācija:
https://www.la.lv/nepilniga-versija-par-isu-dzivi
https://www.youtube.com/watch?v=AX9MV_LMFpo
https://jaunagaita.net/jg176/JG176_Belsevica.htm
Dzejniekam Jānim Elsbergam 55
Dzimis 1969. gada 18. janvārī.
Dzejnieces Vizmas Belševicas un tulkotāja Zigurda Elsberga dēls, dzejnieka Klāva Elsberga brālis.
Mācījies Rīgas 49. vidusskolā, studējis Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. Elsberga pirmais krājums „Vistīrākā manta” iznācis 1993. gadā (R., Artava). „Vistīrākā manta”, tāpat kā otrā grāmata „Rīta kafija” (R., Daugava, 1996), izdota ar pseidonīmu Jānis Ramba. Trešā grāmata „Daugavas bulvāris”, publicēta ar īsto vārdu un uzvārdu, iznāk 2000. gadā (R., Pētergailis). Jaunākais Jāņa Elsberga dzejas krājums „Panti” iznācis 2008. gada beigās izdevniecībā „Neputns”; tajā apkopoti jauni darbi, kā arī vairāki dzejoļi no iepriekšējiem krājumiem, un tas atklāj vēl daudz attīrītāku un koncentrētāku autora balsi. Jānis Elsbergs izvēlas it kā atturīgu formu un tembru, nereti ― konstatējošu, mierīgu intonāciju, bet veido skaidru asociatīvo slāni virs dziļās un piesātinātās emocionālās daļas. Lielāko formu dzejoļi ― „Rīta kafija”, „Daugavas bulvāris” un „Tong-len” pilni personīgu un literāru atsauču, ik dienas ieraugāmā gaišuma un pārdomu par sarežģītākajiem cilvēka jautājumiem ― cilvēcisko siltumu, laiku, nāvi, līdzsvara iegūšanu un noturēšanu. Tā meklējumi un pilnasinīga dzīve valodā veido Elsberga dzejas dinamiku. Neatņemama Jāņa Elsberga darba daļa ir atdzejojumi un tulkojumi no angļu, lietuviešu, franču, kā arī vācu, slovēņu, ukraiņu u.c. valodām. Jānis Elsbergs tulkojis Viljama Šekspīra, Artura Millera, Pola Klodela u.c. autoru lugas Latvijas teātriem, mūsdienu amerikāņu dzeju (tostarp Čārza Šimiča, Gregorija Korso, Garija Snaidera darbus), tulkojis Čārlza Bukovska dzeju un prozu; viņš ir arī viens no Kurta Vonnegūta darbu tulkotājiem latviešu valodā („Zilbārdis”, „Līķu Pēteris”, „Galapagu salas”, „Fokuss Pokuss”, „Ietupinātais”, „Laikatrīce”). Grāmatās iznākuši arī vairāki citi amerikāņu un britu autoru romāni. Rūpējas ne tikai par mātes un brāļa, bet arī par citu aizgājušu autoru darbu izdošanu: sastādījis Ievas Rozes („Reabilitācija. Zaļie sapņi”, 1994; „Pilnais mērs”, 2000) un Olafa Stumbra dzejas izlases („Rokāde”, 2001), piedalījies arī Gata Krūmiņa grāmatas („Skārda blūzs”, 2000) veidošanā. Jāņa Elsberga izlases izdotas zviedru un ukraiņu valodā, viņa dzeja tulkota un publicēta arī angļu, lietuviešu, krievu, turku u.c. valodās.
https://satori.lv/profile/janis-elsbergs
https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=3&q=Bel%C5%A1evica&id=2488359&g=1
https://enciklopedija.lv/skirklis/194051-%E2%80%9CPansija-pil%C4%AB%E2%80%9D
Rakstniecei Dzintrai Žuravskai – 85
Dzimusi 1939. gada 13. janvārī.
Literārais mantojums ir plašs un daudzpusīgs: dzeja, stāsti, dokumentāli darbi, vēsturiski darbi, romāni, kriminālromāni, stāsti bērniem un pusaudžiem. Literārā darbība cieši saistīta ar Piemares novadu, tā ļaudīm un viņu likteņiem. Mūža darbs ir Kurzemes līča zvejnieku paaudzēm veltītais septiņu romānu cikls “Skarbajā krastā”, par ko autorei piešķirta Egona Līva literārā prēmija.
Izgūts no un papildinformācija:
https://dizlaudis.mozello.lv/z-1/zuravska-dzintra/
https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/zuravskadzintra.html
https://www.dziesmas.lv/d/Svetelis_-_Livi_-_Eriks_Kigelis_-_Dzintra_Zuravska/27240
https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/zelta-graudi/dzejniecei-rakstniecei-dzintrai-zuravskai-80.a114034/
https://www.literatura.lv/personas/dzintra-zuravska
https://www.youtube.com/watch?v=3i-DOoig1YU
Inguna Bauere (1960-2024)
Ļoti skumja vēsts 20. janvāra rītā atnāca visiem kultūrvēsturisko darbu rakstnieces Ingunas Baueres cienītājiem.
Izgūts no:
Palika viņas darbi, vairāk nekā 20 romāni, daudzi no tiem par latviešu rakstnieku dzīvi, par hernhūtiešu kustību, kā arī par Doroteju, pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona sievu un viņas māsu Elīzi fon der Reki, kas nākušas no slavenās Mēdemu dzimtas. Darbi bij rakstīti pēc cītīgas vēstures materiālu izpētes, tikai papildinot ar nedaudz romantisma. Pateicoties tam mēs iepazinām vēsturi un ievērojamu cilvēku biogrāfijas.
Ievērojamākie Ingunas Baueres darbi un daudzi no tiem pieejami koledžas bibliotēkā:
https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/bauereinguna-cietiev%C4%81ki_1.html?price=8-
https://www.literatura.lv/personas/inguna-bauere
Raksts Ingunas Baueres piemiņai:
Dzejniekam rakstniekam Edvartam Virzam 140
Īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna; 27.12.1883. Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos–01.03.1940. Rīgā; apbedīts Meža kapos
Latviešu dzejnieks, rakstnieks, publicists, atdzejotājs un sabiedrisks darbinieks.
Edvarts Virza pie rakstāmgalda savā kabinetā. 20. gs. 30. gadu beigas.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.
Dzejnieks dzimis starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, viņa veltījums Latvijai, tās dabai, latviešiem – poēma “Straumēni” rakstīta garos un bagātīgos teikumus, kas ietver dažādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, piemēram, metaforas un epitetus. Virza poēmu radīja savās tēva mājās “Billītēs”, kas atrodas Ozolnieku novadā, netālu no Iecavas. Darbu pie poēmas sāka 1928. gadā, bet noslēdza 1933. gadā. “Straumēni” ir viens no ievērojamākajiem tēlojumiem latviešu literatūrā, kas stāsta par zemnieku sētu, dzīvi, darbiem, un ikdienu. “Straumēnus” caurvij senlatvieša dzīves vērtības un darbība, kam līdzās gadskārtu maiņa. Poēma noslēdzas ar to pašu, ar ko sākusies – ar pavasara iestāšanos, un bezgalīgais ritums atkal sākas no gala. Uzmanībā, protams, paši “Straumēnu” ļaudis, kuru nozīmīgākā vērtība bija darbs un prieks par paveikto. Šī poēma pauž stāstu par latvieša patriotismu, spēku, tikumību un strādīgumu. Tajā Virza daudz stāstījis par dabas skaistumu un varenību, norādot, ka daba ir dzīva būtne, katrs dzīvnieks ir kā dvēseles radinieks cilvēkam. Poēmā ieviz vecvecāku glabātie un tālāk nodotie ticējumi, rituāli un atziņas. Tajā ir latviskuma kods, kas precīzi apraksta 19. gadsimta vienkāršo ļaužu sadzīvi. Dzejnieks Imants Ziedonis par Straumēniem reiz sacījis – „Katrai tautai ir vismaz divas lielas dziesmas — viena par varoņiem, otra par mājām. “Straumēni” ir ticības dziesma. Te dzied simtiem pārliecību. Debesu čurkstes, Lielupes straumes, nabagie un bagātie te savu pārliecību saved vienā svinīgā kopu ziņā”. Līdz 1942. gadam “Straumēni” tika izdoti desmit reizes, kļūstot par otru visvairāk izdoto grāmatu latviešu literatūrā. Pirmo vietu ieņēma brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”. Virzas nozīmīgo veikumu tulkoja un izdeva vairākās valodās – igauņu, vācu, franču, horvātu, krievu un ungāru valodā (Grīniece, 2018)
Edvarts Virza. Straumēni. Izgūts no
https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-simtgades-stastu-raksti/edvarta-virzas-straumeni.a112002/
Nedaudz saistībā ar Ziemassvētkiem no “Straumēniem”:
“Baznīcēniem mājā pārbraucot, lielās krāsns mute atdarījās, un no tās nāca arā grāpīšos sacepuši skābie kāposti, brūni apdegušiem virsiem, un cūkas gaļa, un visa māja, nosēdusies pie garā galda, ēda gardas vakariņas, kamēr eglīte, kurā bij pakārti istabas augšienē spaļos saglabātie āboli un konfektes garām bārkstim, meta savu spīdumu uz lieliem un maziem, apspīdēdama ārā tuvu pienākušos ābeļu zarus. Vēl vairāk par eglītes mirdzumu Straumēnu saimi apvienoja iekšējais mirdzums, un katrā no viņiem dega kāds lukturis, kas visu padarīja gaišu un saprotamu.”
Iepazīstamies ar rakstnieku Latvijas nacionālās enciklopēdijas vietnē:
https://enciklopedija.lv/skirklis/97160-Edvarts-Virza
Tālāk raidījumi un šķirkļi ar stāstu par dzejnieku:
Izglābto grāmatu vietā – Springšļu dzirnavās – lasām Edvarta Virzas “Straumēnus”
Province. Billīšu Diāna
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/274214/province-billisu-diana
Edvarta Virzas Straumēni un viņa laiks
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/75791/edvarda-virzas-straumeni-un-vina-laiks
Dzimtaskoks. Virza-Stērste
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/255580/dzimtaskoks-virza-sterste
Vai zini, kāds ir Edvarta Virzas dzejoļa “Baiga vasara” noslēpums?
Edvarts Virza. Poēma “Straumēni”
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/113124/edvarts-virza-poema-straumeni
Edvarta Virzas kastaņa, kas aprakstīta “Straumēnos”
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/79080/edvarta-virzas-kastana-kas-aprakstita-straumenos
Adventes laiks
Laiks pirms Kristus dzimšanas svētkiem – no baznīcas gada sākuma (1. Adventes svētdienas jeb ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem) līdz Ziemassvētku vakaram 24. decembrī (https://mlvv.tezaurs.lv/advente ).
Kā radās Advente?
Adventi jeb pirmsziemassvētku laiku ieviesa Saragosas koncils, kurš notika 380. gadā. Priekšrakstus Adventei izstrādāja pāvests Gregorijs I laika posmā no 590. līdz 604. gadam.
Mūsdienās par tradicionālo gaidīšanas laika simbolu ir kļuvis Adventes vainags, kura pirmsākumi ir meklējami 1833. gadā, kad Hamburgas baznīcas garīdznieks Johans Henriks Vihems nodibināja Skarbo māju – patversmi dzīves pabērniem un grūti audzināmiem pusaudžiem. J. H. Vihema mērķis bija šos bērnus izmācīt un izaudzināt par krietniem un garīguma pilniem cilvēkiem. 1833. gada Adventes sākumā mācītājs un viņa pāraudzināmie izgreznoja koka krustu ar egļu zariem un 23 svecēm, kas atbilda divdesmit trim Adventes dienām. Šī skaistā Skarbās mājas tradīcija drīz vien izplatījās visā Hamburgā. Tieši no šejienes Adventes vainags izplatījās dažādās pasaules valstīs. Tiesa, šajos gados Skarbās mājas Adventes vainags ir mainījis izskatu. Proti, 23 dažādu nokrāsu sveces ir nomainījušas četras baltas un 19 sarkanas sveces. Baltās – domātas svētdienām, bet pārējās – darbdienām. Laikam ritot, apgreznotos koka krustus aizstāja zaļu egļu zaru vītņu vainags, kurā bija iestiprinātas četras baltas sveces. Tās simbolizē katru Adventes svētdienu, bet vainaga aplis, piemēram, baptistu baznīcā – Dieva un viņa mīlestības mūžīgumu. Katoļiem sveces simbolzē Kristu un izdegot rāda mistisko Jēzu, kas, tāpat kā svecīte, izdega Golgātas kalnā, lai dotu cilvēkiem garīgo gaismu. Vainaga platumam nav nekādas nozīmes – ja nepatīk mazi vainadziņi, var iegādāties liela izmēra vainagu. To var likt ne tikai uz darba vai ģimenes pusdienu galda, bet pie stiprināt pie eglītes, priedes vai cita mūžzaļa koka zariem, pat pie lampas un rotāt ar čiekuriem, krāsotām zīlēm, kastaņiem, putuplasta gabaliņiem.
Svinēšana un tradīcijas
Adventes laikā ikvienam ticīgajam cilvē kam, neskatoties uz ikdienas problēmām, ir jāsaglabā iekšējs miers – Advente ir arī klusēšanas, savstarpējās sapratnes un garīgās mīlestības laiks Šājā laikā mācītāji neiesaka aizrauties ar lielu vai grandiozu un skaļu svinību rīkošanu, jo Advente ir dziļu iekšējo un garīgo pārdomu laiks, jaunas plānošanas, jaunu attieksmju un jaunas iedvesmas laiks.
Izgūts no Neatkarīgā Rīta Avīze Nr. 278 (21.11.1997)
Ansis Gulbim – 150.
Ansis Gulbis. Rīga, 20. gs. 20. gadi.
Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš. Avots: LU Akadēmiskā bibliotēka.
(08.12.1873. Cērkstes pagasta Smārdes muižā–13.02.1936. Rīgā; apbedīts Meža kapos)
A. Gulbis ir viens no ietekmīgākajiem latviešu grāmatniecības procesu veidotājiem. Viņa nozīmīgākais veikums ir enciklopēdija “Latviešu konversācijas vārdnīca” (1927–1940).
Izglītība
- Gulbis mācījās Bigauņciema pamatskolā, vēlāk izglītojās pašmācības ceļā.
Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība
No 1889. gada bija pārdevēja māceklis, vēlāk pārdevējs Rīgā. 19. gs. 90. gadu sākumā strādāja Heizermaņa (Häusermann) koksnes apstrādes fabrikā Rīgā. 1895.–1899. gadā bija pārdevējs, pēc tam vadītājs Karla Jozesa (Carl Joses) grāmatu veikalā Daugavpilī. 1900. gadā A. Gulbis pārcēlās uz Pēterburgu, strādāja par tirdzniecības aģentu Zāmuela Behli (Samuel Baechli) firmā, tad Oto Kirhnera (Otto Kirchner) rakstāmpiederumu fabrikā (1915.–1918. gadā bijis tās direktors). 1903. gadā A. Gulbis Pēterburgā nodibināja grāmatu apgādu, 1906. gadā īslaicīgi emigrēja uz Hamburgu, bet 1907. gadā atgriezās Pēterburgā. 1918. gadā A. Gulbis pārcēlās uz dzīvi Rīgā un turpmāk pievērsās tikai izdevējdarbībai.
A. Gulbja grāmatu apgāda mērķis bija laist klajā vērtīgu literatūru, sevišķu uzmanību veltot sēriju un latviešu rakstnieku kopoto rakstu izdošanai. Apgāda darbību nodrošināja A. Gulbja paša uzkrātie naudas līdzekļi un subskripcija. A. Gulbja pirmā izdotā grāmata bija Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang Goethe) “Rakstu” 1. sējums (1903) ar dzeju Raiņa un Aspazijas tulkojumā. Starp pirmajiem izdevumiem bija arī Andreja Pumpura un Aspazijas kopoti raksti (abi 1904. gadā). 1905. gada revolūcijas notikumu laikā A. Gulbis iesaistījās sociāldemokrātiskajā kustībā, izdeva aģitācijas brošūras un Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) “Latviešu” tulkojumu (1905). 1911. gadā A. Gulbis izdeva pirmos pēc vācu izdevēja Antona Filipa Reklāma (Anton Philipp Reclam) grāmatu sērijas Universal-Bibliothek parauga veidotās sērijas “Universālā bibliotēka” laidienus. Par sērijas redaktoru tika uzaicināts Rainis. “Universālajā bibliotēkā” bija iekļauti gan latviešu autoru (Rainis, Kārlis Skalbe, Andrejs Upīts u. c.) oriģināldarbi, gan pasaules klasikas un laikmetīgās literatūras tulkojumi, piemēram, J. F. Gētes “Fausts” (Faust, 1808), Henrika Ibsena (Henrik Ibsen) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1867), Anatola Fransa (Anatole France) “Dieviem slāpst” (Les dieux ont soif, 1912), Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) “Tā runāja Zaratustra” (Also sprach Zarathustra, 1883), kā arī apcerējumi sociālajās un dabaszinātnēs, piemēram, Čārlza Darvina (Charles Darwin) “Sugu izcelšanās” (On the Origin of Species, 1859). Sērijas nelielā formāta grāmatas bija vizuāli necilas, ar blīvu teksta iespiedumu un bez ilustrācijām. Par demokrātisku samaksu (viena grāmata maksāja 20–40 kapeikas) lasītājiem tika piedāvāts daudzveidīgs latviešu un cittautu autoru darbu klāsts. A. Gulbja maksātie honorāri atviegloja daudzu latviešu autoru radošo darbu trimdas apstākļos. Bez A. Gulbja morālā un finansiālā atbalsta nav iedomājams latviešu oriģinālliteratūras straujais uzplaukums 20. gs. sākumā. Ar pārtraukumiem “Universālā bibliotēka” tika turpināta līdz 1927. gadam. Šajā laikā pavisam tika izdoti 315 sērijas laidieni.
Ar publiskiem priekšlasījumiem un publikācijām presē par aktuāliem jautājumiem grāmatniecībā A. Gulbis veicināja izdevēju profesionalitātes un solidaritātes apziņu, kā arī veicināja grāmatniecības nozares teorētisko nostādņu izstrādi. Pēc A. Gulbja ierosmes dibināta pirmā profesionālā latviešu grāmatnieku organizācija – Latviešu grāmattirgotāju un izdevēju biedrība (1903).
A. Gulbis aktīvi līdzdarbojās arī latviešu periodisko izdevumu repertuāra pilnveidošanā, tajā skaitā izdodams laikrakstus “Pēterburgas Latvietis” (1905–1906), “Jaunās Pēterpils Avīzes” (1915–1916), “Rīgas Ziņas” (1925) un žurnālu “Rīts” (1907). Jau pirms Pirmā pasaules kara A. Gulbis rosināja grāmatnieku sabiedrību gādāt par savas nozares izdevumu, kas īstenojās ar žurnāla “Latvju Grāmata” (1922–1931) starpniecību.
Pirmā pasaules kara laikā A. Gulbja apgāda darbība uz laiku apsīka. 1918. gadā A. Gulbis atjaunoja izdevējdarbību Rīgā, vēlāk atvēra grāmatu veikalu un ierīkoja spiestuvi Ausekļa ielā 9. 1929. gadā A. Gulbis atvēra grāmatu veikalu Daugavpilī.
Izgūts no un papildus informācija :
https://enciklopedija.lv/skirklis/107112-Ansis-Gulbis
Saites informācijai par Ansi Gulbi:
https://www.digitalabiblioteka.lv/?q=Ansis+Gulbis
Apsīšu Jēkabam- 165
(īstajā vārdā Jānis Jaunzems, 08.12.1858. Lizuma pagasta Kalaņģos–10.06.1929. Zvārtavas pagasta Gaujienas draudzes mācītājmuižā, apbedīts Rīgā, Meža kapos)
Apsīšu Jēkabs. 20. gs. sākums.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Izglītība
Rakstnieks mācījās Velēnas draudzes skolā (1868–1872) un Cēsu apriņķa skolā (1872–1874). 1878. gadā viņš iestājās Jāņa Cimzes vadītajā Skolotāju seminārā Valkā, ko beidza 1879. gadā, iegūstot draudzes skolas skolotāja un ērģelnieka tiesības. Semināra periodā Apsīšu Jēkabs skolotāju ietekmē pievērsa īpašu uzmanību latviešu valodas izkopšanai. Rakstnieka stila izveidē svarīga loma bija tautas un Bībeles valodai. Būtisks iespaids uz rakstnieka personības veidošanos bija Vidzemes Brāļu draudžu darbībai. Reliģisko tradīciju nozīme skarta Apsīšu Jēkaba apcerē “Vecā baznīciņa” (1896).
Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība
19.gs. 70. gados Apsīšu Jēkabs strādāja par skolotāja palīgu tēva vadītajā Sinoles pagastskolā un Velēnas draudzes skolā, pēc tam par palīgskolotāju Rūjienas draudzes skolā (1879–1881). Šajā laikā tapis rakstnieka pirmais publicētais darbs, dzejolis “Sapņi”, kas iespiests laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” 1880. gadā. No 1881. gada līdz 1893. gadam Apsīšu Jēkabs strādāja Kokmuižas pagastskolā pie Valmieras. Kopš 1881. gada periodikā iespiestas viņa tulkotās dāņu rakstnieka Hansa Kristiāna Andersena (Hans Christian Andersen) pasakas, kas apkopotas vairākos izdevumos, sākot no 19. gs. 80. gadu vidus. Laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” publicēti Apsīšu Jēkaba stāsti “Krusttēvs Ādams”, “Ārprātīgais” (abi 1883), “Kaimiņi” (1884), “Iegātnis” (1885). Arī citi rakstnieka nozīmīgākie prozas darbi tapuši 19. gs. 80. gadu otrajā pusē, tie ir žurnālā “Austrums” publicētie stāsti “Pie pagasta tiesas”, “Laimes spoks” (abi 1885), “Bagāti radi” (1886), “Svešos ļaudīs” (1888), stāstu un tēlojumu virkne “Iz tautas bilžu galerijas” (1889–1891). Stāstā “Uz pilsētu” (1892) pretstatīta lauku un pilsētas dzīve. Pārdomas par aktuālām tēmām apkopotas ar nosaukumu “Vēstules iz Tēvijas” (1885–1895). No 1893. gada līdz 1900. gadam Apsīšu Jēkabs strādāja par skolotāju Vecgulbenes draudzes skolā. 1900. gadā viņš pārcēlās uz Rīgu un bija skolotājs Jāņa baznīcas meiteņu skolā (1900–1915), no 1906. līdz 1907. gadam arī Rīgas pilsētas 1. bibliotēkas vadītājs, piedalījās baznīcas laikraksta “Evaņģēliuma gaisma” sagatavošanā un izdošanā (1907–1915). No 1916. gada līdz 1922. gadam Apsīšu Jēkabs bija ticības mācības un latviešu valodas skolotājs Viļa Olava komercskolā, M. Beķeres ģimnāzijā un M. Milleres ģimnāzijā. Publicēja grāmatu “No Lizuma pagasta senatnes” (1928).
Nozīmīgākie darbi
Savos darbos rakstnieks pievērsās dzīvē novērotu apstākļu, personu un attiecību portretējumam. Viņa pirmie darbi veidoti kā raksturu studijas, tajos labi atklājas arī rakstnieka humors. Stāstā “Krusttēvs Ādams” atspoguļota kareivja, Krimas kara invalīda dzīve pēc dienesta beigām. Stāstā “Ārprātīgais” tēlots kalpa puisis Andrejs, kuram saimnieks liecinieku trūkuma dēļ atsakās atmaksāt aizdoto naudu un līgava viņu atraida vieglākas dzīves cerībās, jo to uzrunājis saimnieka dēls. Stāsta “Kaimiņi” centrā divu saimnieku, Prātiņa un Irbes, attiecību saasinājums pēc tam, kad notikusi viņu īpašumu uzmērīšana, sadalot pirti, ko par savu uzlūko abas puses. Stāstā “Iegātnis” risināta laulību tēma un saimnieku meitai piemērota precinieka atrašana, akcentēta noslāņošanās latviešu starpā. Stāstā “Pie pagasta tiesas” iztirzāts jau Jura Neikena darbos skartais pazudušā dēla motīvs, kura rakstura veidošanās cēloņi meklējami gan nepareizā audzināšanā, gan nelabvēlīgā apkārtējo ietekmē. Sižeta centrā ir atraitne Made, kura centusies vīra atstāto mantojumu saglabāt dēlam Pēterim, taču pēdējais to negodprātīgi piesavinājies, atstādams māti un viņas māsasvīru Jēkabu galējā trūkumā. Pēc mātes nāves Pēteris rūgti nožēlo savu vainu un agrāko neieinteresētību mātes liktenī. Satīriski raksturoti pagasta tiesas pārstāvji, priekšsēdētājs Bluķis, piesēdētājs Stabule un skrīveris Klucis, saukts Klucē, kas izmanto savu stāvokli savtīgās interesēs. Stāstā “Bagāti radi”, turpinot Reiņa Kaudzītes un Matīsa Kaudzītes prozā aizsākto sirdsšķīsto ļaužu tēmu, pārliecinoši raksturots Andra tēvs, kurš nevienā dzīves situācijā nezaudē labvēlību pret apkārtējiem un ikvienu viņu rīcību novērtē ar izpratni. Zaudējis iespēju kļūt par saimnieku pēc tam, kad ar mantoto naudu atpircies no dienesta un apprecējis dzimtai nevēlamu sievu, Andra tēvs pacietīgi iztur gan dzīves grūtības, gan dēla Andreja garīgo neveselību un otra dēla Jēkaba nāvi. Viņam līdzās spilgts raksturs ir Andra māte, kuras raksturs skarbāks un attieksme pret Andra tēva allaž labvēlīgi piesauktajiem radiem kritiskāka. Šajā darbā Apsīšu Jēkabs īpaši izcēlis sociālos un materiālos pretstatus sabiedrībā. Andra tēvs un māte mūža nogalē nonāk nabagmājā, no kuras Andra tēvs tiek arī izvadīts, viņa bērēs pulcējoties plašam bagāto radu pulkam. Īpašu dzīvīgumu tēlojumam piešķir spilgtie dialogi, kā arī rakstnieka meistarīgi veidotie dabas apraksti. Ciklā “Iz tautas bilžu galerijas” ietvertajos Apsīšu Jēkaba stāstos (“No mazām dienām”, “Pazudušais dēls” u. c.) attīstīti jau iepriekš skarti motīvi.
Izgūts no un papildus informācija:
https://enciklopedija.lv/skirklis/57255
Saites informācijai par Apsīšu Jēkabu:
https://digitalabiblioteka.lv/?q=Aps%C4%AB%C5%A1u+J%C4%93kabs
https://gramatas.lndb.lv/#searchResults:%23Aps%C4%AB%C5%A1u%20J%C4%93kabs
Kad novembris iekrāsojas mūsu Latvijas krāsās un ievijas dzejnieka – jubilāra Ojāra Vācieša dzejas rindās:
Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!
Sveiciens Latvijai 105. jubilejā!
Lai dod mums Dievs, ka mūžam varam
Mēs laikmetiem un laikiem garām
Arvienu dzīvā straumē traukt.
Kā sēja nebeidzas un pļauja,
Kā nerimst Daugava un Gauja,
Lai latvji nerimst spēkā augt.
(L. Breikšs)
Par to, kā dzima mūsu valsts un, kas to ierosināja lasām Latvijas enciklopēdijas vietnē:
https://enciklopedija.lv/skirklis/113378-Latvijas-Republikas-proklam%C4%93%C5%A1ana
https://www.mk.gov.lv/lv/media/78/download?attachment
Kas Tu esi mana Latvija:
https://enciklopedija.lv/skirklis/121992-Latvija
Par godu Latvijas svētkiem apmeklējam:
https://www.liveriga.com/lv/apmekle/ko-redzet
Baltijas Ziņas Nr. 169, 1918. gada 19. novembrī:
Meklējam visu vēsturisko un interesanto par Latviju:
https://digitalabiblioteka.lv/ ‘
Mārtiņa Ķibilda aizraujošie Latvijas vēstures stāsti:
Ojāram Vācietim 13. novembrī – 90. (1933-1983)
“Viņa dzeja bija pirmais, ko es lasīju. Man kā Vācieti nekad nesatikušai viņš ir tāds cilvēks, kura priekšplānā ir personiskais un skumjais. Vācietī ir atbrīvotība un mazliet romantisms, kas var uzrunāt jaunu cilvēku, it īpaši pašreiz diezgan uzkrītoši ironiskajā pasaulē. Atklātība un sirsnīgums atsvaidzina, nomierina, iedvesmo” (Elīna Vendija Rībena).
“Vācieša dzejā nav nekāda falšuma. Viņa godīgums un jūtu maksimālistisks cildenums joprojām suģestē” (Viesturs Vecgrāvis).
“Vācietis pasaulē joprojām ir iekšā, klātesošs” (Jānis Vādons).
Žurnāls “Domuzīme” 2023. gada 5. numurs.
“Es nevaru apklusināt prātu un nevaru pievaldīt mēli,
kad laikmets ar virsskaņas ātrumu laiž savu biogrāfiju dēlī.”
(Ojārs Vācietis).
Par Ojāru Vācieti varam lasīt šī gada “Domuzīme” Nr. 5 un Mājas Viesis Nr.21 (775).
Kā arī tīmekļa vietnēs:
https://www.literatura.lv/personas/ojars-vacietis
https://memorialiemuzeji.lv/museums/ojara-vaciesa-muzejs/
Videostāsti:
https://www.youtube.com/watch?v=KT9qC3fZq8w
https://www.youtube.com/watch?v=5E1KUZAC3EU
https://www.youtube.com/watch?v=Ee8aQu04Ok4
Oktobris
Bibliotēka piedāvā apskatīt svarīgākos notikumus un nozīmīgākās dienas oktobrī:
-
- oktobrī – aktierim Uldim Dumpim – 80 (1943).
Par šarmanto aktieri lasām un klausāmies, atrodam filmas, kurās Uldis Dumpis piedalījies:
https://www.filmas.lv/person/751/
-
- oktobrī – juristam, literātam Andrējam Stērstem – 170 (1853-1921).
Andrējs Stērste jeb Stērstu Andrējs bija latviešu jurists, pirmās atmodas laikmeta sabiedriskais darbinieks, Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks. Pazīstams kā literāts, publicists, valodnieks un rakstnieks ar pseidonīmu Tālvaitis. Stērstem nopelni latviešu valodas attīstīšanā un pilnveidošanā.
Vietnē https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:676839 ir lasāmi Andrēja Stērstes “Kopoti raksti”, kurus ir apkopojusi viņa meita dzejniece Elza Stērste. Viņa grāmatas ievadā piemin, kā Piebalgā satikušies un sadraudzējušies Stērstu Andrējs, Atis Kronvalds, Pilsātnieks, Andrējs Pumpurs un citi.
Brīnišķīga un liktenīga ir saucama sagadīšanās, kas vienā laikā un vienā vietā liek dzīvot un kopā darboties neikdienisķa gara cilvēkiem, lai viņi celtu uz augšu pārējos un kā spožs zvaigznajs un ceļa rādītājs spīdētu pēctečiem (Stērste, Kopoti raksti, 21 lpp.,1935)
Ar Andrēja Stērstes dzīves gājumu un nopelniem Latvijas un tās valodas labā var iepazīties vietnēs:
https://www.literatura.lv/personas/andrejs-sterste
https://www.vestnesis.lv/ta/id/33348
-
- oktobrī – dramaturgam, aktierim, režisoram- Ādolfam Alunānam – 175 (1848-1912).
…latviešu teātra pirmais vadonis, pirmais profesionālais aktieris, pirmais izcilais izrādāmo orģināllugu autors, pirmais lietpratis režisors, skatuves mākslas teorētiķis, izveicīgs publicists un asmēlīgs feļetonu saceretājs (Bērziņš, Ādolfs Alunāns, 9. lpp., 1954).
Visu Artūra Bērziņa grāmatu par Ādolfu Alunānu lasām šeit: https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:695296|page:9
Papildinājumā ar dramaturga dzīvi un darbu iepazīstamies šeit:
https://enciklopedija.lv/skirklis/40462-%C4%80dolfs-Alun%C4%81ns-
Par godu Ādolfa Alunāna jubilejai “Latvijas pasts” šogad izdod pastmarku: https://izklaide.tv3.lv/kultura/par-godu-latviesu-teatra-pamatliceja-adolfa-alunana-175-jubilejai-latvijas-pasts-izdod-pastmarku/
-
- oktobrī – Valsts valodas diena.
- gadā prezidents Egils Levits, lai godātu Latvijas valsts valodu, ierosina 15. oktobri iekļaut valsts apzīmējamo dienu sarakstā kā Valsts valodas dienu. Datums ir izvēlēts balstoties uz 1998. gada 15. oktobra Satversmes 4. pantā nostiprināto valsts konstitucionālo vērtību “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”.
Pašlaik spēkā ir Valsts valodas likums, kas tika pieņemts 1999. gadā un kurā ir teikts:
- pants.
1. Valsts un pašvaldību institūcijām ir pienākums nodrošināt materiālo bāzi latviešu valodas izpētei, kopšanai un attīstīšanai.
2. Valsts nodrošina valsts politikas izstrādi, ietverot tajā latviešu valodas zinātnisku izpēti, aizsardzību un mācīšanu, sekmējot latviešu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību (Latviešu valodas aģentūra, 2021).
Valsts valodas dienai par godu tiek rakstīts pasaules diktāts latviešu valodā, kurš šogad norisināsies 14. oktobrī, sīkākai informācijai saite:
Saites uzziņai par Valsts valodas dienu: https://valoda.lv/valsts-valoda/valsts-valodas-diena/
https://enciklopedija.lv/skirklis/9891
-
- oktobrī – ANO (Apvienoto Nāciju Organizācijas) diena.
ANO – globāla starptautiskā organizācija ar plašu darbības jomu loku un galvenajiem mērķiem uzturēt starptautisko mieru un drošību, veicināt valstu miermīlīgas attiecības, īstenot starptautisko sadarbību un būt par valstu rīcības saskaņošanas centru (nacionālā enciklopēdija, 2023).
ANO izveidota 1945. gadā, Latvija kā ANO dalībvalsts ir kopš 1991. gada. Saite: https://www2.mfa.gov.lv/geneva/informacija-par-ano
-
- oktobrī – Starptautiskā Informācijas diena.
Ko mēs saprotam ar vārdu informācija? Kā atsķirt patiesu ziņu no viltus?
Saites:
https://llvv.tezaurs.lv/inform%C4%81cija:1
https://www.europarl.europa.eu/at-your-service/lv/stay-informed
https://likumi.lv/ta/id/50601-informacijas-atklatibas-likums
Imantam Ziedonim – 90
- gada 3. maijā Slokas pagasta Ragaciemā ir dzimis mūsu tautas dzejnieks Imants Ziedonis.
Imants Ziedonis ir viens no izcilākajiem un visvairāk lasītajiem 20. gs. otrās puses latviešu dzejniekiem un publicistiem, īsās prozas žanra epifānija un literāro pasaku autors. Spilgts dižkoku kustības aizsācējs 20. gs. 80. gados un Latvijas atmodas laika sabiedriskais darbinieks, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, Kultūras fonda un Latvijas institūta vadītājs. Pēc viņa scenārijiem tapušas dokumentālās filmas.
Informācija izgūta un var papildināt saitēs:
https://enciklopedija.lv/skirklis/88033-Imants-Ziedonis
https://ziedonamuzejs.lv/lv/imants_ziedonis
Žurnāls “Domuzīme” 2023. gada 2. numurs.
Literātam un skolotājam Ansim Līventālam – 220.
1803 – 1878
Ansis Līventāls dzimis 1803. gada 9. aprīlī Ļaudonas pagastā Jošmaļos. Ļaudonas pagasts atrodas tagadējā Madonas novada dienvidrietumu daļā, Aiviekstes upes ielejas abos krastos. Vēsture stāsta, ka zēns šajā pasaulē ienācis trūcīgā dzimtļaužu ģimenē.
Bērnībā Ansis Līventāls agri zaudē tēvu, māte bērnus audzina reliģiskā garā, agri piecu gadu vecumā iemācās lasīt, izglītojas pašmācības ceļā. Zēnam ļoti paticis dziedāt, bijusi skanīga balss. Agrā jaunībā strādā Toces muižā par sulaini pie ārsta Fišera un iemācās vācu valodu. Ārsts Fišers arī palīdz Ansim tikt pie grāmatām un skoloties, pēc ārsta nāves Līventāls apguvis skrodera amatu pie skrodera Bērenda, kurš arī literatūras un izglītošanās ziņā izpalīdzējis jauneklim. Ansis Līventāls arī ar Ļaudonas mācītāja starpniecību pircis grāmatas, daudz lasījis. 1824./1825. gadā uzturējies Vietalvā pie draudzes skolotāja un ērģelnieka Leonharda Krēnberga (Krönberg), apguvis ērģeļu un flautas spēli, braukājis pa Sēlpils novadu arī kā ērģeļu skaņotājs un meistars, strādājis skolā. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas kopš 1825. gada līdz mūža galam strādāja Biržu – Salas draudzē kā dziedātājs un skolotājs, ērģelnieks un ķesteris, ērģeļu un klavieru skaņotājs. Ap 1840. gadu nokārtoja Tērbatā elementārskolas skolotāja eksāmenu. Pēc tam vairākus gadus pildīja arī pagasta skrīvera palīga, pagasttiesas un pagastvaldes rakstveža pienākumus. Ansis Līventāls pamazām kļūst par mūsu tautas dzejnieku, grāmatu izplatītāju un ir latviešu literārās (Draugu) biedrības goda biedru ar 1836. gadu, pateicoties biedrības dibinātājam vācu mācītājam un literātam Jākobam Florantīnam Lundbergam.
Līventāla dzeja tika arī strikti cenzēta, jo tā bija tam laikam atklāta, viņam piemita liela drosme spriest par savu laiku, tautu un reliģiju. Dzejnieks latvietī saskatīja ne tikai padevīgu kalpu un cietēju, bet paredzēja latvietim un latviešu literatūrai spēcīgu nākotni.
Līventāla mīlestības un dabas dzeja apkopota krājumā “Vecas modes dziesmiņu un zinģu līksmības” (1–2, 1863), rakstījis par zemnieku dzīvi, bāreņiem un rekrūšiem. Tulkojis vācu odas, fabulas, dabas un mīlestības dzejoļus, t. s. tautas literatūras darbus – kristīgi didaktiskus sentimentālus stāstus un garstāstus. Dzejolis “Matīsiņš” – kā pirmais latviešu autora dzejolis bērniem (pirmiespiedums 1838).
Izmantojot augšzemnieku dialektu, Līventāls tulkojis vācu rakstnieka Friča Reitera viduslejas vācu valodā sarakstīto humoristisko prozu. Jau pēc Līventāla nāves publicēta viņa tulkoto un sakārtoto sprediķu izlase.
Francijas-Prūsijas kara laikā Ansis Līventāls apceļoja vācu zemes un publicēja vēsturiskus rakstus “Franču pirmais dumpis” (1870) un “Krievu un vāciešu kari pret frančiem no 1813. līdz 1815.” (1873). Pēc atgriešanās dzimtenē dzejolī “Sveiks Baltijai” (1875) apliecināja dzimtenes mīlestību.
Līventāla mūžs noslēdzās Biržos, viņš apbedīts Biržu baznīcas kapsētā.
Līventāla dabas un mīlestības dzeja ir emocionāli bagāta un izteiksmē tēlaina, piemēram, dzejolis “Līgaviņa kā rozīte”, cits nosaukums dzejolim– “Lūk roze zied”
Raug, roze zied!
Tā stalti zaļo, lapo, zied arvienu;
Es, bitīte, pieskrienu
Tāpēc man sirds it jautri dzied:
Un noskūpstu tās šķīstas lapiņas,
Raug, mana roze zied!
Iekš kurām medus rasa sakrājās.
Ar šī dzejoļa vārdiem Jurjānu Andrejs 1888. gadā sacerēja dziesmu vīru korim, kas kļuva par vienu no populārākajām latviešu kora dziesmām un ir iekļauta Latviešu Dziesmu svētku pamata repertuārā. Klausīties zemāk dotajā saitē:
https://www.youtube.com/watch?v=BV9yTRmyGCk
Izgūts no https://www.literatura.lv/personas/ansis-liventals
https://www.celvezi.lv/raksti/personas/ansis-liventals/
https://www.literatura.lv/personas/jakobs-florentins-lundbergs
22. aprīlis – Starptautiskā Zemes diena un Lielā talka – 2023.
Starptautiskā Zemes diena ir Apvienoto Nāciju organizācijas ( ANO) starptautiski atzīta diena, kuru atzīmē vairāk nekā miljards cilvēku pasaulē. Šīs dienas mērķis ir pievērst uzmanību dabas draugu aktivitātēm, veselīgam dzīves veidam un apkārtējai videi.
Pirmo reizi Zemes diena tika atzīmēta 1970. gada 22.aprīlī un kopš tā laika tā tiek atzīmēta katru gadu tajā pašā dienā. To aizsāka Amerikas Savienoto Valstu (ASV) senators Gejlords Nelsons (Gaylord Nelson), kurš tādā veidā vēlējās pievērst uzmanību tajā brīdī aktuālajai naftas noplūdei Klusajā okeānā pie ASV Kalifornijas štata krastiem.
Lielāku aktualitāti visā pasaulē Zemes diena sāk iegūt kopš 1990. gada, kad dalību šajos svētkos ņēma jau 140 valstis. Arī Latvija savu dalību sāka 1990. gadā.
Katra valsts Zemes dienu aktualitātes izmanto savu individuālo problēmu aktualizēšanai, taču vienmēr centrā ir arī kāda tajā laikā aktuāla, visu pasauli ietekmējoša problēma. Pēdējos gadus centrālā Zemes dienas tēma ir globālā sasilšana, kas nenoliedzami ir lielas daļas vides problēmu cēlonis. Globālās sasilšanas samazināšana ir daudzu šo problēmu risinājums. Zemes diena tiek pavadīta , aktualizējot dažādas metodes, kā ikviens no mums ik dienā var būt saudzīgāks pret dabu, mainot savus paradumus.
Cilvēki mēdz jaukt Zemes dienu ar Zemes stundu. Tas ir atsevišķs pasākums, kurš katru gadu notiek citā laikā, lai gan tā vispārējais mērķis ir līdzīgs. Šīs akcijas mērķis ir samazināt elektrības patēriņu visā pasaulē uz vienu stundu, lai parādītu viens otram, cik daudz resursus mēs izniekojam nelietderīgi un bez kā varētu iztikt, tā saudzējot dabu.
Par Lielo talku info:
Piesārņoto vietu karte – aicinājums un pieteikšanās sakopt:
https://talkas.lv/piesarnoto-vietu-karte/
Neliels ieskats iepriekšējo gadu video par Zemes dienu:
https://www.youtube.com/watch?v=6IuK3UvC7MI
https://www.youtube.com/watch?v=uJQjRH6bRTY
https://www.youtube.com/watch?v=5kKPZCWX_ks
Par dabas aizsardzību Latvijā:
https://enciklopedija.lv/skirklis/7295-dabas-aizsardz%C4%ABba-Latvij%C4%81
Paviesojies mājas lapā Dabas dati un iesaisties pētījumos un novērojumos:
https://dabasdati.lv/lv/search/?links=lv/search/
Seko līdzi Latvijas putnu dzīvei tiešsaistē:
https://www.ldf.lv/lv/tiesraide
Par Zemes dienai veltītu pasākumu šogad Ventspilī:
Neliels ieskats medijpratībā
Jaunums Latvijā – medijpratības datubāze – ieskaties:
Lasot vienmēr pievērs uzmanību:
- Medijam, vai tas šķiet uzticams;
- Informācijas datumam – varbūt ziņa ir veca, to kāds cenšas izmantot un interpretēt savos nolūkos;
- Autoram – vai norādīts;
- Norādei “ŗeklāmprodukts”/ “sadarbība ar”… kaut kur zem, pie, blakus norādes vai sižeta malā raksta maziem burtiem;
- Autora viedoklim – vai tas pausts ziņu materiālā? Ja jā, materiāls ir komentārs. Ziņas kā žurnālistikas žanrs pieprasa autora maksimālu neitralitāti;
- Informācijas avotiem – vai un kādi tie ir (atsauce uz pētījumiem, ziņu avotiem, intervētajiem cilvēkiem un taml.), tiesa, tie ne vienmēr liecina par informācijas ticamību;
- Viedokļu balansa nodrošinājumam – vai nodrošināts līdzvērtīgs visu iesaistīto pušu viedoklis;
- Faktiem – vai tie izmantoti, vai arī materiālā dominē tikai emocionāli argumenti;
- Personu, priekšmetu, notikumu apzīmējumiem – vai tie regulāri un tendenciozi lietoti;
- Video ilustrācijām – vai un kādas tās lietotas, dažkārt autentiski attēli, video vai citādi tiek attiecināti uz neīstajiem notikumiem vai personām;
- Ziņas radīšanas iemesls – kāds tas varētu būt;
- Īpaši paņēmieni – vai tie lietoti tavas uzmanības pievēršanai;
- Virsraksts, sižeta pieteikums – vai tas izceļ ziņas galveno būtību.
Izgūts no Klinta Ločmele (2021) Medijpratība. Kāda ir situācija Latvijā un kā šo prasmi veicināt. [Semināra prezentācija].
Olgai Dreģei 85
Olga Dreģe pavarara ieskaņās svin savu jubileju .
Dzimusi 1938. gada 1. martā Madonas apriņķa Sarkaņu pagastā.
Beigusi Madonas 1. vidusskolu, 1961. gadā – Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, bet 1962. gadā – Dailes teātra III studiju.
Dailes teātra aktrise kopš 1961. gada, izrādēs piedalās kopš 1958. gada.
Lielā latviešu teātra un kino skatuves māksliniece savā raksturā un sirdī cauri visai savai dzīvei un savās lomās ir kā pavasaris – vitāla un enerģiska. Viņas kino lomas filmās “Vella kalpi”, “Purva bridējs” un “Limuzīns jāņu nakts krāsā” ir zināmas vai ik vienam latvietim.
Aktrise sastopama uz Dailes teātra skatuves Henrika Ibsena “Brands” izrādē, teātra biļetes pieejamas “Biļešu paradīzē”.
Par viņas lomām un apbalvojumiem varam izlasīt Dailes teātra mājas lapā:
https://www.dailesteatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/olga-drege
No 1993. gada līdz 1996. gadam bijusi Saeimas deputāte.
Apgāds “Zvaigzne ABC” 2013. gadā laidis klajā teātra zinātnieces, arī DT III studijas absolventes Irēnas Lagzdiņas grāmatu par Olgu Dreģi “Izslāpums. Olga Dreģe”.
Daudzpusīga, iejūtīga un smalka Olgas Dreģes tēloto lomu analīze, viņas pašaizliedzīgais darbs teātrī un vēlme piedalīties visas valsts dzīves uzlabošanā, stiprā un darbīgā dzimta, no kuras cēlusies daudzu teātra cienītāju iemīļotā un tautā populārā Dailes teātra aktrise, kolēģu, tuvinieku un draugu vērtējumi – to visu varam lasīt grāmatā, ko rakstījusi Irēna Lagzdiņa, teātra zinātniece un Olgas Dreģes draudzene jau kopš Dailes teātra studijas laikiem.
“1959. gadā abas reizē tika uzņemtas Dailes teātra studijā. Vienīgi mīlestībai uz teātri katrai vērsās savi mērogi. Olga vairāk gribēja degt iekšā, bet Irēnas sirdij tuvāka bija rūpe par liesmu, lai tā degtu ikvienā un nedzistu, lai tiek no tās ne tikai pašu priekam, bet arī citu dvēseļu šķīstīšanai. Un tā Olga palika teātrī, bet Irēna aizbrauca uz Maskavu mācīties, lai kļūtu par teātra zinātnieci.”
Jānis Streičs
“Olgai galvenais ir atrasties lidojumā un apzināties, ka viņa var visu! Olga ir dzīvības un enerģijas epicentrs, un viņai ir viegli, ja loma sakrīt ar viņas aktīvo, visu redzošo garu!”
Varis Vētra
“Olga lomās prot un spēj uzliesmot, viņas skatuves darbībā nekad neparādās spēle vai izlikšanās – tā ir dabiska pārdzīvojuma un emocionāla strāvojuma plūsma. ”
Viktors Hausmanis
“Olga ir vitāla, stipra, dzīves pieredzes bagāta, mēs no viņas piedzīvosim vēl daudz brīnumu. Mēs no viņas vēl daudz ko gaidām – pārsteigumu!”
Ausma Kantāne
Izgūts no https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/91221-izslapums_olga_drege.html
Tīmekļa saites informācijas izguvei – kultūrvēsturiski darbi ar Oigas Dreģes aiizraujošo aktierspēli.
Apraksts par filmu “Vella kalpi” https://enciklopedija.lv/skirklis/167941-%E2%80%9CVella-kalpi-Vella-dzirnav%C4%81s%E2%80%9D
Skatīties “Vella kalpi” https://www.youtube.com/watch?v=iBcUixv3eCM
Apraksts par filmu “Vella kalpi Vella dzirnavās” https://enciklopedija.lv/skirklis/167941-%E2%80%9CVella-kalpi-Vella-dzirnav%C4%81s%E2%80%9D
Skatīties “Vella kalpi Vella dzirnavās” https://www.youtube.com/watch?v=9ue2jGuTMrA
Apraksts par filmu “Purva bridējs” https://enciklopedija.lv/skirklis/156750-%E2%80%9CPurva-brid%C4%93js%E2%80%9D,-sp%C4%93lfilma
Skatīties “Purva bridējs” https://www.youtube.com/watch?v=GtVXLY13NyU
Apraksts par filmu “ Limuzīns jaņu nakts krāsā” https://www.filmas.lv/movie/1340/
Skatīties filmu “Limuzīns jāņu nakts krāsā” https://www.youtube.com/watch?v=EgoO4fmnlXo
Apraksts par teātra izrādi Henrika Ibsena “Brands” https://enciklopedija.lv/skirklis/140473-%E2%80%9CBrands%E2%80%9D
“Brands” izrāde – biļetes Biļešu paradīzē- https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/124279
Paulam Bankovskim – 50
(1973-2020)
Dzimis 1973. gada 10. martā Līgatnē, kur dzīvojis līdz četru gadu vecumam, vēlāk Siguldā. Brālis mākslas zinātnieks un žurnālists Pētera Bankovska. Mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā Stikla mākslinieciskās apstrādes meistara specialitātē (1898). Beidzis Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļu (1996). Laikraksta „Diena” pielikuma „Izklaide” redaktors (1996-2007; rubrika „Grāmatas”). Kopš 2001. gada – laikraksta „Diena” interneta versijas Diena.lv redaktors Kopš 2006. gada grāmatu apgāda „Liepnieks un Rītups” direktors, žurnāla „Rīgas Laiks” līdzstrādnieks (2006). Strādājis žurnāla „Ir” redakcijā. Reklāmas aģentūra „TBWA Latvija” (2011-2016). Līdzās literāriem darbiem iesaistījies arī citus rakstniecībai tuvos projektos, publicējies, īpaši „Satori.lv”. Miris 2020. gada 12. jūlijā Rīgā.
Literatūrā debitēja 1993. gadā. Sarakstījis 11 romānus: „Laiku grāmata” (1997), „Plāns ledus” (1999), „Padomju Latvijas sieviete” (2000), „Misters Latvija” (2002), „Čeka, bumba & rokenrols” ( 2002), „Sekreti” (2002), „Eiroremonts” (2005), „Ofšors” (2006), „Drēbes jeb Ādama tērps” (2006), „18. ” (2014), „Pasaules vēsture”, 2020, sešus stāstu krājumus: „Svētā Bokasīna koks”, 1996, „Labais vienmēr uzvar”, 2002, „Skola”, 2006, „Zvēru zvaigznājs”, 2012, „Es neko neatceros. Par lietu dabu”, 2013, „Trakie veči”. 2016.
„Prozai raksturīgs publicistikas savijums ar laikmetam raksturīgu detaļu tēlojumu, tieksme metaforiski tvert cilvēku psiholoģiskās reakcijas uz sociālām, politiskām eksistenciālām problēmām. Īpašu uzmanību pievērsis Latvijas vēsturei 20. gs. beigu posmā.” (A. Rožkalne. Latviešu rakstniecība, biogrāfijās, 2003). Divreiz godalgots žurnāla „Karogs un Raimonda Gerkena romānu konkursā (1996. gadā par romānu „Laiku grāmata”, 2002. gadā par romānu „Misters Latvija”). Par grāmatu „Mazgalvīši spēlē mājās” 2008. gadā saņēmis Jāņa Baltvilka balvu, par filmas „Klucis – nepareizais latvietis” scenāriju saņēmis balvu „Lielais Kristaps” (2009), par stāstu „Pērlīte” prozas lasījumu galveno godalgu (2014).
Izgūts no https://letonika.lv/literatura/Section.aspx?f=1&id=3720820
Tikšanās ar rakstnieku Paulu Bankovski klātienē un Kārli Skalbi neklātienē raidījumā “Literature” https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/268062/literature-2-3-serija-pauls-bankovskis-un-karlis-skalbe
Saruna ar publicistu Paulu Bankovski https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/atspere/viensliedis-lapsa-un-neredzeta-jura.-saruna-ar-publicistu-paulu-.a131366/
Par Paulu Bankovski https://www.diena.lv/raksts/kd/literatura/pasaules-vesture.-finiss.-pauls-bankovskis-10.03.1973.12.07.2020.-14244715
Bibliotēkā lasītājus sagaida divas interesantas Paula Bankovska grāmatas:
Grāmata no sērijas “Mēs Latvija XX gadsimts”
Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu “Kāpēc?”
Otrs pie šī paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.
“Arheologa apsēstība, zinātnieka pacietība, grāmattārpa rutinētība, latents anarhisms, maigums pret paradoksu un pieklusināti dzīves baudu soļi krēslainās senlaiku celtņu anfilādēs. Tāds man acumirkļa tvērumā parādās Pauls Bankovskis – darbs un pats vienuviet.”
Gundega Repše
Izgūts no https://www.dgramata.lv/dg-izdotas-gramatas/dailliteratura/originalliteratura-latviesu/romani/18
Romāns PASAULES VĒSTURE ir ekskursija ļoti tālā nākotnē. Visas pasaules valodas atkal ir sajaukušās vienā, Zemes sula ir izsīkusi, cilvēkus un kustoņus apdraud melno asiņu sērga, pie debesīm spīd trīs mēneši, bet katra nācija savu dzīves telpu ir iekārtojusi atbilstoši saviem ideāliem un priekšstatiem par pareizību. Satiksmi starp dažādām pasaulēm nodrošina gliemjiem līdzīgi vienslieži, bet mūsdienas šiem ļaudīm šķiet tāla un grūti izprotama pagātne.
Tāda ir pasaule, kuru pētīt jādodas Martai un tēvam, bet Jēkaupiņam ar māti jāpaliek mājās apkopt lopus un pieskatīt saimniecību. Nez, kā viss vēl būtu beidzies, ja par arvien biežāku viesi mājās nekļūtu cienīgtēvs Bišķis. Kā beigsies Martas un tēva ceļojums? Un kāds liktenis gaida Jēkaupiņu?
“Šajā romānā aprakstītajā nākotnē valoda ir daļēji aizmirsta, ļaudis neprot lāgā pareizi runāt un meklē citu valodu vārdus, lai izteiktu savu domu, viņi te karo, te seko māņticībai un pesteļiem, te noliedz to, te tic, te netic Dievam, zina no galvas Bībeles pantus, bet atceras tos nepareizi un domā, ka zeme ir plakana. Pauls Bankovskis savā romānā ir uzbūris nākotni, kura ir ļoti līdzīga pagātnei, teiksim 19. gadsimtam. Varoņi runā bērnišķīgā un naivā latviešu valodā, tādā, kā Vecajam Stenderam, un visas sev nepazīstamās parādības mēģina aprakstīt, tās detalizēti izskaidrojot. Nākotnes pasaule ar viensētām, dabai pietuvinātu dzīvi un tradicionālām vērtībām. Tā ir tradicionāla nākotne. Lasot PASAULES VĒSTURI un redzot šodienas pasaulē notiekošo, man šķita, ka nākotne kā atgriešanās pagātnē nemaz tik neticama nav.”
Gustavs Strenga, vēsturnieks
Izgūts no https://www.dgramata.lv/dg-izdotas-gramatas/pedejie-eksemplari/pasaules-vesture
Gunāram Priedem – 95.
(1928- 2000)
Gunārs Priede ir viens no 20. gs. otrās puses nozīmīgākajiem latviešu dramaturgiem. Viņa darbos niansēti atspoguļotas gan cilvēku attiecības, gan noskaņas šī laikposma sabiedrībā, jūtīgi fiksējot to pārmaiņas un godprātīgi atklājot pretrunas starp padomju okupācijas varas pausto ideoloģiju un reālo dzīvi.
Izglītība
- Priede beidza Rīgas pilsētas 10. pamatskolu Čiekurkalnā (1942; mūsdienās Rīgas 37. vidusskola) un Ventspils 1. vidusskolu (1947), pēc tam mācījās Latvijas Valsts Universitātē un absolvēja Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu (1953).
Iepazīsimies ar viņa dzīvi un tās devumu Latvijas Nacionalās enciklopēdijas mājas lapā https://enciklopedija.lv/skirklis/38001-Gun%C4%81rs-Priede
Gunars Priede – arhitekts, kurš uzrakstījis 42 lugas. https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/gunars-priede–arhitekts-kurs-uzrakstijis-42-lugas.a100903/
Gunāra Priedes kopoto rakstu 5. sējums ir iznācis 2017. gadā Ievas Strukas sakartojumā. Martā pieejama uz vietas lasīšanai bibliotēkā.
Grāmatas lndb vietnē – https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:643391
varam lasīt Gunāra Priedes grāmatu “Sēnes un siens”, kas ietver 8 autora lugas – “Sēnes un siens”, “Tava labā slava”, “Smaržo sēnes”, “Zilā”, “Tētis un māmiņa”, “Mācību trauksme”, Centrifūga”, “Sniegotie kalni”.
Svētā Valentīna diena
(angļu Saint Valentine’s Day, St. Valentine’s Day, vācu Valentinstag, franču le jour de la Saint-Valentin, krievu день святого Валентина), arī Valentīndiena
- februāris, kas tiek uzskatīts par visu mīlētāju dienu, kad tuvajiem cilvēkiem (parasti – mīļotajam vai mīļotajai, arī ģimenes locekļiem) un pat mīļdzīvniekiem tiek veltīta īpaša uzmanība.
Iepazīstamies Latviias enciklopēdija vietnē:
https://enciklopedija.lv/skirklis/29535-Sv%C4%93t%C4%81-Valent%C4%ABna-diena
Mīlestība dzejā un vēstulēs.
No Ojāra Vācieša mīlestības vēstules dzejā
«. . . Ja vajag, vari atrakstīt ar smaidu,
Ja vajag, esi atturīgs un vēss,
Bet zini, ka šīs vēstules, ko gaidu
Man varbūt visu mūžu vajadzēs».
Edvarta Virzas veltījums mīļotajai sievietei (Elzai Stērstei)
Es sirdi jūtu, kas pie manas sitas,
Es jūtu asinis, kas plok un kūs’,
Un rīta ausmu, atkal dienas citas,
Bet it nevienas, kura izšķirs mūs.
les ziedoņi un rudens lapu kritās,
Bet tikpat maigi paturēšu jūs
Līdz mūža galam savās rokās vītu…
VELTĪJUMS
Tu, ka» no ugunīm un sniega,
Kā Tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega —
Vairs nav ne nomoda ne miega —
Ir tikai mīlestība vien.
Virs tautām augsti lido slava,
Tas viņas sadragāts, tas celts;
Man dod to mīlestība Tava,
Ne saules man, ne zvaigžņu nava,
Ir tikai Tavu matu zelts.
Emīla Dārziņa vēstule sievai Marijai
Mīļais, Sisenīt!
Šovakar jūtos kā grēcinieks, klausīdamies kopā ar kungiem rafinēta cilvēka mākslas darinājumā, kamēr pa malām mazie ļautiņi, tauta, skandinaja mūsu pašu “Līgo, līgo”, tad tik var īsti sajust, kads kontrasts ir starp tautas mākslu un mākslu. Bet iespaids tomēr bij. Šovakar ir atkal Šnēfogta koncerts, vēlāk paskatīšos, kas Dubultos programmā. Sveiks, mans sisenīt!
Tavs Emīls
Andrēja Pumpura vēstule Līzei Rātminderei
Kādu gadu 9. janvārī uzausa kāda zvaigzne, kas deva Tev dzīvības gaismu; – pēc tam zvaigzne man – kas pauž cerību. Ai labā zvaigzne! Ļauj mīļu prātu šodien tavā sirdī būt priekam daudz un laimei; vienu acumirkli Tu varbūt iedomāsi mani.
Pāvils Rozītis
RUDENS NOSKAŅA.
(Veltīts mīļotajai)
Dzelt dienas . . .
Kā kāpas jūrmalā
plēn ilgas pēc Tevis
vienas . . .
Un izdziest diena, ataust rīts,
vīst skumjie rudens ziedi,
bet ilgas pēc Tevis kā skurbumā
mirst manas mīlas ziedi . . .
Vairs negribas just ka mīlējis
reiz tikai Tevi vienu,
kaut kādreiz ziedos to zīlējis,
nu mīlu rudens dienu . . .
Dzelt dienas . . .
Kā kāpas jūrmalā
plēn domas sietas pie Tevis . . .
Kā mirstošu ziedu skurbumā
es mīlu rudens dienas . . .
Andrēja Pumpura vēstule dzejā nākamajai sievai Edei.
Es lūdzu, lūdzu nebīsties,
Ja tumša nākamība,
Kas var tur pretī aizstāties,
Kur īsta mīlestība?
Šai ticībā es dzīvoju
Un mūžam tevi mīlēju!
Ak, kā man būtu grūt
No tev’ atstātam kļūt,
No sirds tev’mīlēju,
To tici man!
Tā sirds un viss mans prāts
Ir tevim davināts,
Es domāju ik dien’
Uz tevi vien.
Rainis – Aspazijai
Rainis Rīgā 1894. gadā, starp 20. un 30. maiju (1. un 11. jūniju)
Cik Tu esi cietuse, mans nelaimīgais, slimais bērns! Tik daudz mīlestības, kā lai es to panesu, es neesmu to pelnījis. Es tikai šo vakaru dabūju Tavu vēstuli; un es, nelaimīgais, nevaru tikt pie Tevis ne šodien un ne rīt, nevaru apskaut Tavus ceļus un atdot sevi Tavās rokās. Es nevaru tikt vaļā un Tevi apmierināt. Ko lai muļķis papīrs Tev saka? Esi laba, mana dvēsele, taupi sevi, nedari mani nelaimīgu, nekas jau nav noticis, Tev jābūt man atkal mīļai un jautrai. Tiklīdz es esmu brīvs, es steidzos pie Tevis, es nevaru citād[i]; ja es tā nedaru labi, tad raksti man un es palieku mājās,
un rakstu Tev vēstuli. Esi laba, esi laba, mana sirds, nemoci sevi un mani, vai nav diezgan moku, ka mēs neredzējāmies, un Tu vēl rūgtini sevi ar domām. Esi atkal mīļa, nekas ļauns Tevi nedrīkst aizskart, Tev vajaga būt manai saulei. Esi mīļa, esi mīļa, saki, kas man jādara, varbūt tomēr labāk jāraksta. Esi mīļa, mana dzīvība, mana dvēsele, Tev jābūt manai dvēselei.
Ēriks Ādamsons – Mirdzai Ķempei
Rīgā 1931. gada 16. janvārī
Mana milzu lobēlija, mana govjķimene, mana
meža cigoriņsakne, Tu, mana romiešu kumelīte!
Pašlaik ar varmācīgu piespiešanos pabeidzu
kādu apcerējumu un, lai atsvaidzinātos, ātri pa-
ķēru j. Beheru un uzšķīru ļoti patīkamu dzejoli:
“Verlassensein”:
– Lebendig werden rings um dich die Wände,
Die Türen gehen auf und zu,
Du siehst ein Zimmer – Hände fassen Hände,
Ein Mund küsst einen Mund, sagt glücklich “du!”
Mana gudrā, jaukā, labā draudzene, Tu mana
čūskusaknīte, manioka kociņš, melmeņzāle, vilk-
piene!
Man šķiet, it kā Tavas tik patīkamās plaukstas
būtu arvienu manās, Tavas lūpas būtu cieši pie ma-
nām, bet mana galva Tevī paslēpta starp krūtīm.
Es tagad daudz nelāga lietas rakstu naudas dēļ,
toties daudz laba lasu un galu galā varbūt arī kaut
ko ļoti labu ne drukāšanai, bet Tev uzrakstīšu!
Tādēļ tagad nekur neizeju. Varbūt tas mums
abiem nāks tikai par labu, jo arī Tu varēsi strādāt
(ko, ja vien iespējams, labāk gan tik daudz un cītīgi
nedari!) un bez tam es Tev tik ātri neapnikšu. Tikai,
lūdzu, lūdzu, kaut ko man atraksti, vienalga, vai
kaut ko niknu, vai mīlīgu, vai pamācošu, vai nerāt-
nu, vai jokainu, vai sērīgu.
Jāņa Sudrabkalna vēstule Birutai Skujeniecei
Biruta Neizteicamā!
Es nevaru aizbēgt nekur no sevis paša, es nevaru ilgāk panest
arī klusu ciešanas nastu. Vakar man bij jādeg jaunās un neizsa-
kāmās mokās; es redzēju, ka esmu tik svešs Jums, tik svešs. Es
neuzdrošinājos pieiet Jums klāt un nodot vēstules, kuras rakstu
jau mēnesi. Pielieku vienu no viņām tagad, – tā rakstīta vēl
vakar.
Biruta Zvaigžņainā –
Es zinu, cik pārdrošs, cik iedomīgs, cik smieklīgs es esmu,
iedrošinādamies domāt par Jums, rakstīdams Jums savu “Mīlu!”.
Es zinu to, ka priekš Jums es nekas nevaru būt. Bet es nevaru
paturēt ilgāk pie sevis šos vārdus; neizteikti tie izsūc visas manas
sirds asinis, tie izsūc manu dvēseli, kas tumsā un vientulībā sa-
deg savā kvēlumā.
Es lūdzos pēc Jūsu žēlastības. Tikai pēc žēlastības.
Jūs pazīstat mani, Jūs zināt, ka fantasts es esmu bijis no laiku
gala. Bet vai gan tas lai būtu tik nepiedodams grēks, ka es sap-
ņoju tagad par Jums?
Džosefīnei de Bogarnē
„Kops dienas, kad tu devies prom, ik mirkli esmu juties nomākts. Mana laime ir būt tev blakus. Teju nepārtraukti esmu atkal izdzīvojis mūsu kopīgās atmiņas. Es atceros tavas asaras, skaistumu un smaidu.. Nesalīdzināmās Džozefīnes šarms ir kā nerimstoša liesma manā sirdī. Vēl pirms pāris mēnešiem es domāju, ka tevi mīlu. Bet, kopš tu devies prom, es esmu apzinājies, ka mīlu tevi tūkstoš reižu spēcīgāk. Ar katru dienu kopš mūsu iepazīšanās esmu iemīlējis tevi arvien vairāk un vairāk…”
Napaleons Bonaparts
Rūdolfam Blaumanim – 160.
Pirms tālajiem 160 gadiem – Jaungada pirmajā dienā – 1863. gada 1. janvārī Ērgļu muižas kalpu – Karlīnes un Matīsa Blaumaņu ģimenē piedzimst pirmdzimtais Kārlis Rūdolfs Leonīds.
Neviens tad vēl nezin, ka šis cilvēks atstās lielu literāro darbu klāstu latviešu tautai kā drāmas un noveļu žanra iedibinātājs ar stāstījumu par vienkāršas tautas dzīvi, mīlestību, dabu un darbu. Rakstnieks, kurš ir liels cilvēku dvēseļu pazinējs, pat varētu teikt psihologs, bieži vien lasītāju rosina uz pārdomām, kāpēc gan viens vai otrs literārais varonis tā ir rīkojies. Rakstnieka daudzi literārie darbi nu ir Latvijas kultūras kanons.
- gadā ģimene pārceļas uz Ērgļu “Brakiem” ar 200 pūrvietām zemes un 400 rubļu gada rentes maksu. Braku kalnā ēkas radušās ap 1810. gadu, un gadu gaitā te ir dzīvojušas vairākas zemnieku ģimenes. Kad te ienāca Blaumaņi, mājas izskatījušās nolaistas – nebija ne augļu dārza, ne koku, ne košumkrūmu. Vēlāk Blaumanis šo vietu iemīļojis un pēc paša ieskatiem sācis veidot to skaistu un pievilcīgu.
No rakstnieka stāsta: “Mājas sensenas, apjumtas ar salmu jumtiem, pieplakušas zemei, stāv uz plika kalna, pakļautas visiem vējiem. Esmu sastādījis kokus un krūmus”. Rakstnieka stādītie koki – liepu aleja, ābeļdārzs un dzīvžogs ap to, vecie vītoli pie Pirtsdīķa un par “Braku” simbolu kļuvušais Baltrozīšu krūms sētsvidū, stāsta par viņa dabas mīlestību un daiļuma izjūtu. “Braki” rakstnieka dzīves laikā nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu barons stūrgalvīgi nepārdeva nevienu savu rentes māju, kuri tās apsaimniekoja.
Tikai 1909. gadā “Brakus” beidzot izpērk rakstnieka brālis Arvīds Blaumanis un viņa ģimene saimnieko šeit līdz 1939. gadam, kad mājas un zemi pārdod lauksaimniecības kamerai.
Doma, ka “Brakos” būtu iekārtojams rakstnieka piemiņas muzejs, radās jau 1938. gadā. Taču pagāja 20 gadu, kamēr bijusī rentes māja pārtapa par R. Blaumaņa memoriālo muzeju.
Par muzeja dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1959. gada 10. maijs, kad apmeklētājiem durvis vēra atjaunotā “Braku” dzīvojamā māja. Visas sētas rekonstrukcija tika pabeigta 1992. gadā. Atjaunoto Braku sētu veido 8 ēku komplekss, kas raksturīgs 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Ērgļu novada zemnieka sētai. Reizē ar ēku kompleksu muzeja teritorijas 43 hektāros atjaunotas arī “Braku” mājas takas. Tās pieejamas tūristiem, sportistiem, dažādu nometņu dalībniekiem, bet it īpaši tās domātas R. Blaumaņa daiļrades cienītājiem. Latviskā lauku sēta stāsta gan par rakstnieka dzīvi, gan mūsu senču dzīvi. Šī vieta mūs uzrunā ar savu lauku mājas auru.
Izgūts no https://www.braki.lv/lv/par-muzeju-2374
Tīmekļa saitēs mēs atrodam daudz informācijas par rakstnieku:
https://enciklopedija.lv/skirklis/37544-R%C5%ABdolfs-Blaumanis
https://kulturaskanons.lv/archive/rudolfs-blaumanis/
https://www.la.lv/genials-bet-līdz-galam-neizprasts-blaumanis-2
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/ka-dzivoja-rudolfs-blaumanis.a403279/
https://www.santa.lv/raksts/ieva/rudolfs-blaumanis-visu-muzu-ilgojas-pec-majam-33865/
https://www.santa.lv/raksts/ieva/rudolfs-blaumanis-visu-muzu-ilgojas-pec-majam-33865/
Rūdolfa Blaumaņa darbi
Lugas
1891: “Zagļi”.
1892: “Ļaunais gars”.
1893: “Pazudušais dēls”.
1893: “Maija”.
1895: “Zelta kupris”.
1897: “Trīnes grēki”.
1897: “Potivāra nams”.
1901: “No saldenās pudeles”.
1902: “Skroderdienas Silmačos”
1904: “Indrāni”.
1905: “Ugunī”.
1908: “Sestdienas vakars”.
Noveles, stāsti un pasakas
1887: “Nezāle”.
1887: “Pērkoņa negaiss”.
1888: “Aizvien lillā”.
1888: “Spijēnos”.
1889: “Raudupiete”.
1889: “Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis”.
1890: “Īstā līgaviņa”.
1895: “Stāsts par cūku, kura runājuse”.
1898: “Salna pavasarī”.
1898: “Purva bridējs”.
1898: “Laimes klēpī”.
1899: “Nāves ēnā”.
1899: “Andriksons”.
1900: “Mopsis jeb Nelaime Tērbatas ielā”.
1901: “Dziru Miķelis”.
1904: “Stulbenis”.
1907: “Vecais cenzors”.
1907: “Mēmais precinieks”.
1907: “Kā Jānis mācījies par kalēju”.
1907: “Koka krusts”.
“Velniņi”.
Satīriskie feļetoni prozā
1894: “Labāko famīliju dzejnieks”.
1907: “Īsa pamācība mīlēšanā”.
1907: “Jocīgi kapu uzraksti”.
Dzeja
1900: neliels dzejoļu krājums “Ceļa malā” (kopā ar Andrievu Niedru).
Rakstījis dažādos dzejas veidos – gan mīlas un dabas liriku, gan dzejiski ritmizētu humoru, satīru, parodiju, tautasdziesmu reminiscences (“Šūpuļa dziesma”, “Tautasdziesma”), romances (“Vēl tu nezini”), balādes (“Tālavas taurētājs”), elēģijas (“Momento!“, “Zelta jaunība”) un odas (“Renatus“, “Mana lūgšana”).
Darbu pirmiestudējumi
1890: “Zagļi” Rīgas Latviešu teātrī.
1891: “Ļaunais gars” Rīgas Latviešu teātrī.
1893: “Pazudušais dēls” Rīgas Latviešu teātrī.
1896: “Trīnes grēki” Rīgas Latviešu teātrī.
1897: “Potivāra nams” Rīgas Latviešu teātrī.
1901: “No saldenās pudeles” Rīgas Latviešu teātrī.
1902: “Skroderdienas Silmačos” Rīgas Latviešu teātrī.
1904: “Burvis un puķes” Rīgas Labdarības biedrībā.
1904: “Indrāni” Rīgas Latviešu teātrī.
1905: “Ugunī” Rīgas Latviešu teātrī.
1908: “Sestdienas vakars” Rīgas Latviešu teātrī.
1908: “Pamāte” Rīgas Latviešu teātrī.
1910: “Genoveva” Liepājas teātrī.
1933: “Pēc pirmā mītiņa” Latvijas Nacionālajā teātrī.
Kopoti raksti
1909–1914: Kopoti raksti 7 sējumos (6. sējums nav iznācis).
1923–1928: Kopoti raksti 12 sējumos.
1946–1949: Kopoti raksti 5 sējumos.
1952–1958: Kopoti raksti 12 sējumos (ASV).
1958–1960: Kopoti raksti 8 sējumos.
1993–2000: Kopoti raksti 9 sējumos.
Izgūts no https://literatura.lv/lv/person/Rudolfs-Blaumanis/872362
Mārtiņam Zīvertam – 120.
Pirms 120 gadiem 5. janvārī Mežmuižas rentnieka ģimenē tagadējā Vilces pagastā dzimis dramaturgs Mārtiņš Zīverts. Mācījies Berķenes skolā, pēc Pirmā pasaules kara mācības turpinājis Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā. Strādājis Jelgavas laikrakstā “Jaunais Zemgalietis” (līdz 1934) un sācis rakstīt lugas, kļūdams par vienu no ražīgākajiem un izcilākajiem latviešu drāmas meistariem. Lugas M. Zīverts raksta visu mūžu, piedzīvo neskaitāmus savu lugu uzvedumus gan klātienē, gan neklātienē.
Mārtiņš Zīverts (1903–1990) bija viens no izcilākajiem latviešu dramatiķiem, kura literārā darbība aptver gandrīz septiņus gadu desmitus, no 20. gadsimta 20. gadu sākuma līdz 80. gadu beigām. Latviešu teātros Zīverta darbi iestudēti kopš 1931. gada. Viņš strādājis arī kā praktizējošs dramaturgs Latvijas Nacionālajā teātrī no 1938. gada līdz 1940. gadam un Dailes teātrī no 1940. gada līdz 1944. gadam, rūpējoties par uz skatuves izrādīto darbu literārā teksta kvalitāti. Rakstnieka populārākajiem Latvijā sarakstītajiem darbiem pieder drāma “Āksts” (1937), komēdija “Minhauzena precības” (1941) un traģēdija “Vara”(1944). Zīverta dramaturģijā izkopts kamerlugas žanrs, koncentrēta lugas forma ar nedaudzām personām, galveno uzmanību pievēršot psiholoģiskajam raksturojumam. Izcilākajiem kamerlugu paraugiem pieder “Kāds, kura nav” (1947) un “Cenzūra” (1951). Trimdas apstākļos Zviedrijā Zīverts arī pats iesaistījies savu lugu iestudēšanā, darbojoties Stokholmas latviešu teātrī.
Dzimis rentnieka ģimenē. Tēvs no 1910. gada nomājis Vilces pagasta Vaitenes, ko ieguvis īpašumā. Vaiteņu kapos tēvs strādājis par zvaniķi.
Līdz 1944. gadam Mārtiņš Zīverts dzīvojis Latvijā, kopš 1944. gada līdz mūža beigām trimdā Zviedrijā.
Mārtiņa Zīverta darbi
1931: “Nafta” Latvijas Nacionālajā teātrī
1933: “Zelta zeme” Latvijas Nacionālajā teātrī
1934: “Jaunā demokrātija” Jelgavas Strādnieku teātrī
1936: “Galvu augšā!” Rīgas Mazajā teātrī
1936: “Tīreļpurvs” Rīgas Mazajā teātrī
1937: “Kolka” (“Lībiešu asinis”) Latvijas Nacionālajā teātrī
1937: “Āksts” Rīgas Vācu teātrī
1938: “Partizāni” Dailes teātra Mazajā ansamblī
1939: “Melngalvji” (“Trakais Juris”) Dailes teātrī
1939: “Cilvēks grib dzīvot” Latvijas Nacionālajā teātrī
1940: “Ķīnas vāze” Latvijas Nacionālajā teātrī
1941: “Minhauzena precības” Dailes teātrī
1942: “Čūska” Tautas teātrī
1943: “Nauda” Latvijas Nacionālajā teātrī
1944: “Pavēste” Tautas teātrī
1944: “Vara” Dailes teātrī
1946: “Karātavu komēdija” Lundas latviešu teātra kopā
1946: “Divkauja” Dānijas Latviešu teātrī Kēgē
1947: “Sievasmāte” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1947: “Riebeklis” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1947: “Kāds, kura nav” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1949: “Zaļā krūze” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1950: “Tvans” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1951: “Cenzūra” Londonas “Daugavas Vanagu” drāmas kopā
1953: “Meli meklē meli” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1953: “Lielo Grēcinieku iela” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1955: “Smilšu tornis” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1956: “Pēdējā laiva” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1959: “Raķete” Austrālijas Latviešu teātrī Sidnejā
1960: “Fiasko” Amerikas Latviešu teātra Vašingtonas ansamblī
1960: “Rūda” Austrālijas Latviešu teātrī Melburnā
1962: “Kā zaglis naktī” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1964: “Kurrpurrū” Kanādas “Daugavas Vanagu” teātrī Toronto
1965: “Durnā merga” Minsteres Latviešu ģimnāzijas teātrī
1965: “Fiksā ideja” Brisbenas “Daugavas Vanagu” dramatiskajā kopā
1967: “Kaļostro Vilcē” Austrālijas Latviešu teātrī Sidnejā
1968: “Rīga dimd” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1971: “Totems” Austrālijas Latviešu teātrī Melburnā
1980: “Kopenhāgenas dialogs” Stokholmas latviešu dramatiskajā kopā
1988: “Teātris” Austrālijas Latviešu teātrī Adelaidē
Izgūts no https://literatura.lv/lv/person/Martins-Ziverts/872160
Papildus ziņas par Mārtiņu Zīvertu var gūt vietnēs:
https://enciklopedija.lv/skirklis/40466
https://literatura.lv/lv/person/Martins-Ziverts/872160
Mārtiņa Zīverta jubilejas pasākums Vilces tautas namā
https://www.facebook.com/1132426036925086/photos/a.1143363969164626/2423294684504875/
Atskatoties uz Ziemassvētku kaujas atceres pasākumiem:
https://zz.lv/latviesu-strelnieku-ziemassvetku-kaujas-iedvesmo-ari-pec-106-gadiem/
https://www.facebook.com/Ziemassvetkukaujumuzejs
https://www.facebook.com/photo/?fbid=470064508615597&set=pcb.470068698615178
Atceroties barikādes.
Barikādes
- – 2001. gada janvāris.
Barikādes. 1991. gada janvāris.
Tauta uz barikādēm Rīgā 1991. gada janvārī.
- gada janvāra barikādēm 20.
Video: Kas bija barikādes?
https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/video-kas-bija-barikades.a389646/
- gada janvāra barikādes Latvijā. (Raidījuma video un šeit arī atrodams PDF materiāls.
https://vfs.lv/atslegas-ep1/ ( tieša saite uz iepriekšējo raidījuma video)
Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata.
http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:643628
Latvijas Tautas fronte.
http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:641466
Mēs esam ar Tevi, Ukraina!
Bibliotēka aicina visus audzēkņus, studentus un mācībspēkus sekot līdzi patiesai informācijai, nepakļauties dezinformācijai saistībā ar karu Ukrainā . Tālāk bibliotēka iepazīstina ar informatīvu materiālu, kas ir izvilkums no Latvijas Unversitātes izveidota informatīva materiāla saviem studentiem, un sekojoši tas ir aicinājums ikvienam Latvijas iedzīvotājam laikā, kad sociālajā informācijas telpā saskaramies ar plašiem info materiāliem, kur diemžēl bieži ir grūti izvērtēt ziņu patiesumu.
Uzticami ziņu avoti un dezinformācijas apkarošana.
Aicinājums izmantot tikai pārbaudītus informācijas avotus – valsts iestāžu mājaslapas un sociālo mediju kontu profilus, kā arī medijus, kas sevi pierādījuši kā plaši atpazīstamus objektīvas informācijas ieguves avotus. Informāciju par kara norisi latviešu valodā vienkopus var smelties Latvijas Sabiedrisko mediju ziņu portālā (https://lsm.lv), kā arī televīzijas ziņu kanālos LTV1 (https://ltv.lsm.lv/lv/ltv1 ) un TV3 (https://tv3.lv ).
Aktuālajai informācijai par valsts iestāžu darbību var meklēt Ārlietu ministrijas mājaslapā (https://mfa.gov.lv/lv ) un Iekšlietu ministrijas mājaslapā (https://iem.gov.lv/lv ). Informācijai angļu valodā iespējams sekot līdzi gan starptautiskajos medijos, kā piemēram, BBC News (https://bbc.com), CNN (https://edition.cnn.com/) un Euronews (https://www.euronews.com/ ), kā arī vairākos Ukrainas ziņu kanālos, kas sniedz operatīvu informāciju par notiekošo karadarbību:
- Portāls “The Kyiv Independent” (https://kyivindependent.com/ );
- Baltkrievijas neatkarīgais ziņu kanāls “Nexta” (https://nexta.tv/en ) ;
- Medijs “Euromaidan Press” (https://euromaidanpress.com/ );
- Ukrainas komerctelevīzija “Hromadske” (https://en.hromadske.ua/ ), tās ziņu portāls pieejams ukraiņu, krievu un angļu valodās.
Operatīvas palīdzības sniegšana Ukrainas bēgļiem Latvijas sabiedrība ir izrādījusi nenovērtējamu atbalstu Ukrainai, taču darbs pie praktiskas palīdzības sniegšanas kļūst arvien intensīvāks. Rīgas Kongresu namā (Krišjāņa Valdemāra iela 5) darbu uzsācis vienotais atbalsta centrs Ukrainas iedzīvotājiem, kur iespējams saņemt visa veida palīdzību sākot no dokumentu kārtošanas līdz dzīvesvietas un darba iespēju piešķiršanai. Ikvienu, kurš vēlas sniegt palīdzību ukraiņiem, reģistrēties https://www.ukraine-latvia.com/lv! Šajā saitē pieejama arī visa aktuālā atbalsta iespēju pieteikšana nacionālā līmenī. Lai sniegtu būtiskāko informāciju par atbalsta sniegšanas un saņemšanas iespējām Ukrainas civiliedzīvotājiem vienuviet, darbu uzsācis Sabiedrības integrācijas fonda izveidotais vienotais informatīvais tālrunis “Palīdzība ukraiņiem Latvijā” (+371 27380380).
Jebkuram, kaut šķietami nelielam ziedojumam pašreiz ir liela nozīme. Latvijas labdarības organizācija Ziedot.lv https://www.ziedot.lv/ukrainas-cilvekiem-4203 turpina līdzekļu vākšanas kampaņu Ukrainas atbalstam. Biedrība “Latvijas Sarkanais Krusts” piedāvā bezmaksas atbalsta pakalpojumus Rīgā bēgļiem no Ukrainas. Vairāk informācijas https://www.redcross.lv/ Lugums pašiem nedoties uz Polijas–Ukrainas robežu ar mērķi censties palīdzēt, jo, kā apstiprina organizācijas un valsts iestādes Polijā un Ukrainā, tādējādi rodas haoss un rindas, kas kavē ukraiņu bēgļu nokļūšanu drošībā Eiropas Savienībā.
Diennakts palīdzība grūtās situācijās pieejama pa telefonu, zvanot Krīžu un konsultāciju centram “Skalbes” +371 116123, centrs darbojas 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Aicinām iepazīties ar bukletu “Kā rīkoties krīzes gadījumā”, kas ērti pieejams latviešu, angļu un krievu valodā portālā https://www.sargs.lv/lv.
(Izmantots no informācijas avota LU studentiem, izgūts no https://luis.lu.lv/lu/zin_file/26470 .)
Šo dienu ieskats Ukrainas bibliotēkā:
Vēsturiski izglītojošas lekcijas:
Galvenais par Ukrainas militāro un politisko vēsturi 19. -20. gadsimtā.
https://www.youtube.com/watch?v=vMdT4IGLuuA
Krievzeme vai Krievija. Ukrainas konflikts un viduslaiku vēsture.
Grāmatas Latvijai.
Grāmatas vienā solī ar latviešu kino un teātri.
No sērijas “Mēs Latvija – 20. gadsimts.”
Māras Zālītes un Vizmas Belševicas darbi par dzīvi Latvijā 2. pasaules kara un pēckara gados.
Anšlava Eglīša darbi no Latvijas dzīves 20. gadsimta 30. gados.
Anšlavs Eglītis. No Inciema līdz Holivudai.
Sērija “Es esmu”- latviešu rakstnieku darbi par latviešu rakstniekiem.
Taps grāmatu sērija “Es esmu..”: 12 rakstnieki un 12 literatūrzinātnieki par 12 klasiķiem.
Ingunas Baueres darbi Latvijai.
Rakstniece, kura pēta, apraksta un ievij daiļliteratūrā Latvijas vēstures notikumus, Latvijas dzejnieku, rakstnieku, literātu un citu kultūras , izglītības pirmo dibinātāju biogrāfijas, viņu stiprās sievietes, bez kurām visticamāk nebūtu šo dižo vīru un viņu ieguldījuma Latvijai.
Grāmatu kods. Romāns ‘Elīze Fon Der Reke. Soļi rītausmā”.
Dzejniecei, rakstniecei, tulkotājai Daina Avotiņai – 95
Ar Latviju vienā mēnesī dzimšanas dienu svin Daina Avotiņa. Viņas pirmis dzejoļu krājums “Magoņu varsara” dzimst 1965. gadā reizē ar Dzejas dienām. Daina Avotiņa stāv klāt pie Dzejas dienu dibināšanas šūpuļa, un arī turpmākos gados viņai ir liela nozīme pie to organizēšanas. Daina Avotiņa ar kritisku aci vērtē dažus savus padomju laikā tapušos darbus, it īpaši pirmo dzejoļu krājumu, bet viņa arī atzīst, ka tai laikā ticējusi tam ideālam. Viņa atzinīgi vērtē savus ar dvēseli rakstītos darbus. Iestājoties neatkarības laikam Daina Avotiņa jau mūža briedumā raksta vēsturiskus romānus, atmiņu romānus, stāstus. Vēstures stundās ieteicams izlasīt romānu “Kad lausks cērt”, kā izsakās pate rakstniece, to var dēvēt arī par dokumentālu darbu. Tāpat pārējie darbi ir nākuši no dzīves un rakstnieces dvēseles, un tas ir 20. gadsimta neformāli vēstures skatījumi.
Staiceles pilsēras bibliotēka. Saruna ar Dainu Avotiņu.
Dainas Avotiņas ievērojamākais devums Latvijai.
Jaunās grāmatas.
Bibliotēka ir atvērusi savu sadaļu RTU Olaines Tehnoloģiju koledžas mājas lapā. Ir pienācis februāris, kas arī pie mums Latvijā asociējas ar mīlestības svētkiem. Mēs esam ceļā uz pavasari! Bibliotēka skumst pēc saviem lietotājiem, kuri mācās un strādā attālināti, bet klātienē Valentīndienu koledžā padarītu krāšņāku un līksmāku.
Tomēr bibliotēka aicina atskatīties uz mūsu tautas kultūrvēsturi. Latvijā nebija Valentīndienas, bet visos laikos bija un ir mīlestība, kas cēla un pēla, stiprināja un gremdēja. Ja ne mīlestība, vai mums būtu tāds literārais un kultūras devums, ko radīja Krišjanis Barons, Kārlis Skalbe, Kronvaldu Atis, Andrējs Pumpurs un citi. Šī mīlestība nebija viegla mūža garumā, tā bieži vien nesa ciešanas. Arī rakstniece Inguna Bauere to ir biogrāfiski atspoguļojusi savos romānos, kuri ir ienākuši mūsu bibliotēkā (bibliotēkas tematiskajā katalogā atrodami arī citi).
Latviešu tautai kultūrvēsturisks mantojums ir ari Raiņa un Aspazijas vēstules. Tagad jau mēs zinām, ka Aspazija nerealizēja visu savu talantu, viņa ziedoja sevi, lai Rainis spētu strādāt un radīt kultūrai paliekošus darbus.
Tā šo stāstu varētu turpināt. Šis gan nav aicinājums apslāpēt savus talantus un ziedoties. Tas ir stāsts par mūsu Latvijas vēsturi un par to, cik dažāda mēdz būt mīlestība.
Bibliotēka rosina lasītājus iepazīties ar jaunajām grāmatām, kas vedina uz jaunām zināsanām.
Tālāk izlases foto ar bibliotēkā ienākušajām grāmatām.
Bibliotēka aicina noskatīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas video par projektu “Zenīt stāsti” , 2021. gada 21. janvāra tiešsaisti . Izgūts no:
Projekts “Zenit stāsti”
Tas ir stāsts gan par mūsu Nacionālās bibliotēkas, gan Jelgavas, Daugavpils un Liepājas lielo bibliotēku ieguldījumu šo Zenītstāstu radīšanā , gan liek aizdomāties ik vienam bibliotekāram, vēsturniekam, pedagogam , kultūras darbiniekam un ikvienam mūsu Latvijas iedzīvotājam.
Ko es varu darīt, lai rastos šādi stāsti, lai mēs katrs zinātu savu dzimtas vēsturi, un atstātu paliekošas vērtibas Latvijas kultūrvēsturei?